Budisms: vēsture un mācība

Sidhārtha Gautama vienmēr uzsvēris, ka šī mācība ir pareizais vidusceļš starp askētisko sevis mērdēšanu un “vulgāro pasaulīgo” pieeju. Šo ceļu varēja iet katrs, kas vēlējās, jo Gautama noraidīja kastu iekārtu, tāpat neatzina atšķirību starp vīriešiem un sievietēm. Tā kā mācībā bija runa par ciešanām un to novēršanu, tā bija tuva vienkāršajiem cilvēkiem. Ciešanu problēmai tiek piedāvāts pamatos psiholoģisks risinājums nevis pasaules pārveidošana vai uzlabošana, mēģinot novērst ciešanu iemeslu cilvēka dzīves vidē.

Pirms Kristus 563. 483.g. (?) Sidhārtha Gautama Buda Sangha – mūku draudze

268. – 232.g. Ašokas valdīšana, Hīnajānas (theravādas) budisms

Pastāv divi atšķirīgi budisma virzieni: theravādas un mahājānas budisms. Tiem abiem ir kopējs pamats. Theravādas budisms tiek saukt par “vecāko doktrīnu”, bet mahājānas budisms – par “lielajiem ratiem”, jo budisma mācība tiek salīdzināta ar transportlīdzekli – kuģi vai plostu , ar kuru var pārvarēt lielo pasaules ciešanu okeānu un sasniegt pretējo krastu – glābšanu un svētlaimi. Theravādas budisms ir vecākais virziens. Tas lielā mērā atspoguļo Gautamas sākotnējo ievirzi, kad viņa sekotāji bija galvenokārt mūki, kas tiecās pēc nirvānas. Tātad theravādas kustības centrā ir mūks, kura ideāls ir sasniegt šo nirvānu. Tādēļ tiek apbrīnots un godināts Arhats – īstais un pareizais Gautama Budas sekotājs, kas patiesi ir pilnveidojies. Taču labākais paraugs ir pats Gautama Buda – lielais Meistars, kas ar savu dzīvi un darbību ir apliecinājis šo ideālu. Majāhānas budisms ir uzskatāms par jaunu pieeju budisma domāšanā. Tā izveidošanās notika kristīgās ēras sākumā, majāhānas budisms paver glābšanās ceļu katram.

Majāhāna (burt.: “lielie rati”, t.i., transportlīdzeklis visu cilvēku glābšanai) attīstījās, sākot ar 2. gs. pēc Kristus, Indijā, bet turpmākais tā uzplaukums saistīts ar Ķīnu un Japānu. Madhjamakas un citu līdzīgu budisma skolu rašanās lielā mērā iezīmē mahājānas sākumus. Domāt, ka visiem cilvēkiem jākļūst par mūkiem, kas pārtiek no citu dāvanām, bija nereāli. Cilvēkiem ir sava atbildība par ģimeni, sabiedrības un valsts uzturēšanu. Pat vēl vairāk – mūki pārtika no citu labvēlības. Budistu valdnieki un vadošās aprindas bija atbildīgas par visiem valsts iedzīvotājiem – viņu fizisko un garīgo labklājību. Jādomā bija par ciešanu novēršanu ne tikai savā, bet visas sabiedrības dzīvē.

Pirmkārt, svarīga ir Gautamas Budas dievināšana un pielūgšana.

Otrkārt, pamazām mostas interese par citiem budām – mitoloģiskām un leģendārām būtnēm, ap kurām izveidojas savi īpaši kulti un literatūra.

Beidzot, mahājāna padarīja budismu par populāru universālu reliģiju, kura atzīst, ka atbrīvošana ir iespējama katram cilvēkam – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai viņš ir gatavs kļūt par mūku vai ne. Galvenais ir žēlsirdība, nevis disciplīna. Mācības centrā izvirzījās žēlsirdības un līdzcietības apliecinājums, kas izpaudās dažādo budu un bodhistavu manifestācijās pasaulē un ne tik daudz pašdisciplīnā, kas nepieciešama individuālo ciešanu pārvarēšanai.