Bumeranga stāsts: no bērnības sapņa līdz meistaram
Tas sākās sensenos laikos, iepriekšējā gadu tūkstotī. Toreiz, kad Siguldā no mājas uz māju tikko bija savilkti TV kabeļi, un es pārdevu savu videomagnetofonu, jo pa dienu pa TV nepārtraukti rādīja mākslas filmas, bet naktīs vieglu erotiku ar smagu pornogrāfijas piesitienu... Toreiz, kad Kārlis Streips savā jūsmīgi eksaltētajā amerikāniskajā manierē lasīja ziņas kanālā, kura nosaukums jau pagaisis no atmiņas. Un Baltkom televīzija vēl nebija bankrotējusi... Un Švāns no nopietnā puiša, ziņu lasītāja, par varītēm centās pārtapt par ākstu (kas viņam arī izdevās).
Tātad tieši šajā laikā, atceraties, bija raidījumu cikls, kurā bija savākti jocīgi sižeti no visas pasaules par dažādiem dīvaiņiem, viņu hobijiem, smieklīgiem atgadījumiem un visvisādiem brīnumiem. Starp šiem jautrajiem, muļķīgajiem un visādiem citādiem sižetiem daži bija par bumerangiem. O! Tas man likās interesanti. Jau kopš skolas gadiem atceros redzētu kādu aprakstu, no kura atmiņā palicis vien tas, ka, bumerangu metot, tas jātur gandrīz vertikāli. Tāpat acu priekšā stāv kā bilde, kad es, mazs knēvelis būdams, pļavā pie Ziediņa trases vēroju, kā vecāks puisis par mani met savu bumerangu. Jāā! Tas bija iespaidīgi! Bumerangs bija liels, kāša formas, lidoja pa apli ne pārāk augstu un, ar katru apgriezienu sparīgi šķeļot gaisu, izdeva brīdinošu švīkstošu skaņu svip, svip, svip. Pats metējs skatītājus nīgri un, kā man toreiz likās augstprātīgi patrieca tālāk, lai nemaisās pa kājām.
