Cara Pētera I nākšana pie varas

Dzimis 9 jūnijā (30 maijs pēc vecā stila) 1672.gadā Maskavā, miris 8 februārī (28 janvāris pēc vecā stila) 1725.gadā Pēterburgā.

Pēteris bija cara Alekseja un tā otrās sievas, Natālijas Kirilovnas Nariškinas, dēls, kurš, atšķirībā no saviem pusbrāļiem, bija veselīgs, dzīvespriecīgs bērns. Tas ir Artamona Sergejeviča Matvejeva daļējs nopelns, kurš viņa māti bija audzinājis progresīvo rietumu ietekmju garā. Kad Aleksejs mira 1676.gadā, Pēteris bija tikai četrus gadus vecs. Viņa pusbrālis kāpa tronī kā Fjodors III, bet faktiski vara atradās Fjodora mātes radinieka Miloslavska rokās, kurš ar visiem spēkiem centās atbrīvoties no jaunā Pētera un tā mātes Nariškinas. Fjodors mira 1682, neatstādams mantiniekus; izcēlās cīņa par varu starp Miloslavskiem un Nariškiniem – Pēteri un Ivanu, kurš tronī būtu kāpis kā Ivans V. Nestabilo periodu izbeidz 25 gadus vecā Ivana māsa Sofija, kura pārņem varu cara Ivana V nepilngadības dēļ. Pēteris ir spiests noskatīties kā viņa ģimenes locekļi un atbalstītāji tiek nogalināti. Pēteris ar māti pārcēlās uz dzīvi Preobraženskovā –nelielā ciematā netālu no Maskavas.

Pētera izglītība nav bijusi nākamajam caram atbilstoša viņa pirmais skolotājs, bijušais baznīcas klerks Ņkita Zotovs, tikai daļēji spēja apmierināt Pētera prasības. Preobraženskā pavadītās bērnības laikā nākamais cars iepazinās ar citu tautu kultūrām –tas ir, ar to, kas līdz Ņemeckaja Sloboda bija atkļuvis kopā ar ieceļotājiem.

1689. gadā Natālija Nariškina noorganizēja Pētera kāzas ar skaisto Jevdokiju Fjodorovnu Lopuķinu, kas īstenībā bija tikai politisks akts, kura mērķis – pārādīt septiņpadsmitgadīgo Pēteri kā pieaugušu cilvēku, kurš spējīgs uzņemties atbildību. Laulība cieta neveiksmi – jau itin drīz Pēteris sāka sievu ignorēt, un 1689.gadā tā izjuka pavisam.

1689.gadā notika armijas sacelšanās. Tā bija Pēterim izdevīga situācija: viņām izdevās atņemt varu Sofijai, kura kļuva par mūķeni. Līdz Ivana V nāvei 1696 gadā valdīja Pēteris kopā ar Ivanu, tad Pēteris pārņēma varu. Tālākie notikumi jāskata kopā ar Krievijas vēsturi.

Cara Pētera valdīšanas sākumā Krievija bija teritorijas ziņā milzīga, bet tai nebija pieejas Baltijas jūrai, Melnajai un Kaspijas jūrām. Tas nozīmēja izolāciju kulturālā ziņā tikpat daudz kā tirdzniecības panīkumu – tas bija sakaru zudums ar ārpasauli. Cara Pētera ārpolitika bija tendēta tieši uz šo sakaru veidošanu. Iekarojumi kalpoja ne tikai politiskas neatkarības nodrošināšanai, bet arī kultūras sakaru dibināšanai, Krievijas kultūras pārveidošanai, jaunas kultūrpolitikas veidošanai.

Jau no bērnības nākamais cars aizrāvies ar kara rotaļām tagad tās bija iespējam pārvērst realitātē. Viņa valdīšanas sākuma periodu raksturo tas, ka viņš īpašu uzmanību pievērsis ārpolitikai.

1. Karš ar Turciju bija neizbēgams, jo Sofijas ārpolitika bija vāja un attiecības viņas valdīšanas laikā bija stipri pasliktinājušās. 1695 1696 gadu ziemas mēnešos Pēteris uzbūvēja pirmo krievu floti. Vasarā turki tika pārsteigti nesagatavoti, un Pēteris ieguva Azovu – stratēģiski svarīgu punktu.