Cēsu kaujas un ciņa ar bermontu

No Rīgas partijas vadība deleģēja jūnija vidū J. Celmu pāri frontei uz Ziemeļlatviju, kur Valkā jau darbojās sociāldemokratu organizācija ar vēlāko deputātu K. Gulbi un skolotāju J. Ivertu. Ziemeļlatvijas LSDSP darbinieki aktīvi atbalstīja Ziemeļarmijas formēšanos un tās cīņas ar Golca un landesvēra spēkiem. J. Celms piedalījās kā virsnieks Cēsu kaujās. Tās beidzās ar spožu igauņu un latviešu ziemeļarmijas uzvaru. Cīņās ar muižniekiem un vācu okupācijas kaŗaspēku dzima latviešu tautas sajūsma un ticība savai valstij. Cēsu kaujās tika likti faktiske pamati Latvijas valstij. No otras puses, padomju varas seši mēneši ar tās komūnistisko diktatūru un policijas terroru, kā arī muižu zemes nodošana komūnām atveseļoja tautas masas no simpatijām padomju varai, un latviešu strēlnieki lielā skaitā sāka pievienoties ziemeļarmijas pulkiem.

Tomēr Latvijai neizdevās izmantot šo uzvaru un galīgi iztriekt naidnieku no Latvijas. Sabiedrotie, kas visu brīvības cīņu laiku izturējās pret Latviju atturīgi, uzspieda Igaunijai un Latvijai apkaunojošo Strazdumuižas 3. jūlija pamieru. Uz tā pamata Golcs un landesvērs tika glābti, vācu iebrucēji varēja apmesties Kurzemē, tikai 20 km aiz Rīgas. Sabiedrotiem toreiz nerūpēja Latvijas neatkarība, viņi gribēja izmantot vācu spēkus cīņai pret padomju Krieviju. Vēl vairāk, sabiedroto pārstāvji sarunās ar K. Ulmani Liepājā panāca, ka viņš piespieda četrus savus ministrus, kas vācu reakcionāriem nebija pieņemami, atkāpties un pārveidoja valdību par latviešu vācu koalīcijas valdību, uzņemot tanī divus vācu pārstāvjus, vienu žīdu un vienu vāciešiem tuvu stāvošu labā spārna latvieti (J. Zēbergu). Bez tam, vācu sazvērnieku aprindas uzņēma arī tautas padomē, kur viņu pārstāvju skaitā ienāca arī viens no 16. aprīļa apvērsuma vadītājiem, H. fon Brimmers. Tā Ulmanis no jauna piekāpās vācu prasībām un izlīga ar viņiem. šāda rīcībā sacēla lielu nemieru tautā, sevišķi strādniekos un ziemeļarmijā. Sociāldemokratija jauno Ulmaņa izlīgumu ar Latvijas valsts naidniekiem uzskatīja par kļūmīgu un apkaŗoja to Tautas Padomē, kas tomēr ar pilsoniskā vairākuma un minoritāšu balsīm to akceptēja 14. jūlijā.