Cēsu novads Livonijas kara laikā

1558.g. pāri Livonijai pārbrāzās pirmais maskaviešu uzbrucēju vilnis. Cēsu apkaimi tas vēl skāra maz, tomēr jūlija mēnesī pie Cēsīm krieviem izdevās sakaut kādu ordeņa spēku nodaļu.

Cēsu apkaimi karš sāka postīt 1559. gada sākumā, otrā maskaviešu uzbrukuma viļņa laikā. Krievi atkal iebruka Livonijā un karadarbība pārgāja uz Vidzemi. Iebrucēji ieņēma arī Nītaures, Skujenes un Zaubes pilis, kā arī arhibīskapijas “latvju gala” lielāko daļu. Šeit viņi nodedzināja Piebalgu. Savukārt 1561.g. iebrukums izpostīja Gaujas labo krastu pie Cēsīm. Tomēr galvenie kara notikumi Cēsīm līdz tam brīdim gāja secen.

1560. gadā sekoja trešais maskaviešu iebrukums. Pēc Livonijas karaspēka sagrāves 1560.g. Ērģemes kaujā, Livonijas kārtu pārstāvji meklēja glābiņu padošanās līgumā kādai ārvalstij. Vairums Livonijas valstu augstāko vadītāju izšķīrās par padošanos Polijas karalim Sigismundam Augustam, kurš šajā laikā izlēma uzņemties virskundzību pār Livoniju. 1561.g. oktobrī un novembrī Viļņā uzturējās Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms un ordeņa mestrs ketlers, kā ari Cēsu, Rīgas un Valmieras pārstāvji. Cēsu delegāciju vadīja pilsētas birģermeistars Detmars. 1561.gada 28. novembrī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Viļņā noslēdza attiecīgu līgumu ar Sigismundu augustu.

Livonijas kara lielāko daļu Cēsu novads cieta no apkārtnē sirojošām dažādu armiju vienībām, kuras sev šajā apvidū meklēja pārtiku – laupīšanas ceļā. Tomēr masveida raksturu postījumu ieguva tikai Livonijas kara beigu posmā, kad Cēsu apkaime vairākus gadus bija nopietnu kauju arēna.

1577. gada vasaras beigās Jāņa Briesmīgā karapulki, kurā bija aptuveni 30 000 karavīru atkal ieradās Cēsu novadā, pa ceļam atkārtoti ieņēmuši un izpostījuši Piebalgas pili, kā arī ieguvuši Jaunpili tagadējo Zaubi, un Āraišus.