Cilvēka atmiņas mehānismi un atmiņas traucējumi

P.Birkerts darbā "Pedagoģiskā psiholoģija" šim jautājumam pievēršas īpaši skrupolozi un smalki izdalīdams atsevišķu nodaļu ‘’Atmiņa’’ P.Birkerts apskata sekojošus jautājumus :

Katra šī tipa ideju uzglabāšana psihē, pēc P.Birkerta uzskatiem, pārzin attiecīgs atmiņas veids.

• intelektuālo atmiņu ir atziņu, ideju un domu atmiņa.

• jūtu atmiņa tā ir spēja reproducēt un atminēt ne tikai idejas, bet arī jūtas un emocijas.

• nesakarīgo atmiņu "tā ir tāda atmiņa, kura labi uztver sevī, uzglaba un atdzemdina nesakarīgus pieredzējumus"

• sliktu atmiņu tā grūti uzņem iespaidus, ilgi tos neglabā, smagi un ar grūtībām reproducē.[98.lpp.]

P.Birkerts grāmatas apakšnodaļā "Atmiņas pedagoģiskais aspekts" aplūko jautājumu, kas saistīts ar bērnu atmiņu un atmiņas attīstību indivīda dažādos vecumposmos, uzsverot, ka atmiņa nav vienāda, nav viena un tā pati dažādos dzīves laikmetos. Autors runā arī par atmiņām, kas "ir psichē ierosinātie bijušie pārdzīvojumi. Atmiņas jau saistītas ar personības, ar sava " Es" apziņu. Te pagātnes pieredzējumi arī tiek lokalizēti laikā un telpā: kur un kad kaut kas ticis redzēts vai dzirdēts. Atmiņas zinātniskā ziņā šaurāks jēdziens, kā atmiņa. Atmiņu sākuma laiku var rēķināt ap otro dzīvības gadu. Ap to laiku bērns sāk atcerēties pārdzīvoto. No tā laika bieži vien uzglabājas atmiņas līdz pat vēlākajiem dzīvības gadiem"

P.Birkerts atzīst, ka gar atmiņas attīstību un viņas pārbaudīšanu dažādos laikmetos ir cītīgi strādājusi eksperimentālā psiholoģija, un pateicoties tai, ir radusies iespēja droši atzīmēt sekojošas patiesības, proti:

• visi atmiņas veidi savā attīstības gaitā pārdzīvo zināmus svārstīšanās laikmetus, t.i., gan straujāku attīstību, gan lēnāku, gan arī apstāšanos;

• dažādie atmiņu veidi attīstās ar dažādu ātrumu un pie tam dažādi puikam un meitenēm;

• kas attiecās uz aizmiršanu, tad kaut arī bērniem grūtāk iegaumēt un iemācīties, bet iemācīto tie ilgāk patur atmiņā kā pieaugušie.