Cilvēka attīstība mūžizglītības un ilgtspējīgas izglītības kontekstā

Latvijas daba ir neatgriezeniski pieņēmusi rudeni un tāpat arī sabiedrība pieņem izglītību kā cilvēka dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Pieaudzis cilvēks mērķtiecīgi virzās uz savu mērķu sasniegšanu – vai tas ir darbs, vai arī izglītība, viņu nav jāskubina, jo cilvēks to dara sev.

Savukārt agrīnā briedumā ir spēcīga ietekme gan no sabiedrības, gan no vecāku puses. Lēmumus bieži vien cilvēks pieņem nevis autonomi, bet vadoties no sabiedrībā pieņemtiem stereotipiem un normām. Problēmas veidojas, kad cilvēks vairs nespēj būt harmonijā ar sevi un apkārtējo vidi. (Svence, 2003)

Dažāda līmeņa mācību programmas, tālmācība, vakarskolas, profesionālā izglītība, tālākizglītība, pamatprasmju apguve un daudzas citas iespējas paveras mūsdienu cilvēkam, kas vēlas pārkvalificēties, ir saņēmis nepietiekošu izglītību, vai ieguvis izglītību sen, un mūsdienu reformas neļauj viņam strādāt tālāk.

Ceļā uz izglītotu sabiedrību Latvijā vēl ir veicams daudz, ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi, kuri nodrošinātu katra sabiedrības locekļa iespējas attīstīties atbilstoši savām interesēm un spējām, un arī šīs intereses un spējas spētu pielietot mūsdienu darba tirgū.

Kā rakstīts Darbības programmā “Cilvēkresursi un nodarbinātība” sadaļā Izglītība un zinātne, tad izglītības politiskie mērķi ir:

Es uzskatu, ka daudzi no šiem punktiem jau tiek realizēti arī pašreiz, mūsdienās, bet dažus varēs realizēt tikai tad ja, mūsu valsts ekonomiskais stāvoklis uzlabosies, un cilvēku dzīves kvalitāte uzlabosies.

• 30 40 gadu vecumā izglītība ir kā papildu pašrealizācijas un pašaktualizācijas sfēra;

• Vēlākajos gados viņi nodarbināti ar to, kā samazināt savas aktivitātes, un vairāk pievēršas pašvirzītai interešu izglītībai. (Koķe, 1999.)

Koķe parāda un atklāj pieaugušā cilvēka vajadzības un palīdz izprast viņa motivāciju, iekļaujoties dažādās ar izglītošanos saistītās aktivitātēs.

Mūsdienās cilvēki pakāpeniski nonāk pie atziņas, ka mācīšanās paver iespēju uzlabot savas dzīves un darba kvalitāti. Savu iekšējo resursu vai savas pieredzes refleksēšana, izpratne, analīze un izmantošana var palīdzēt indivīdam orientēties arī praktiskā līmenī eksistences un pašrealizācijas jautājumu risināšanā. Protams, te ir vajadzīgs radošums kā spēja darboties vai domāt inovatīvi attiecībā pret nostiprinātajiem uzvedības vai domāšanas stereotipiem. Arī tā ir izglītošanās un mācīšanās visa mūža garumā un plašumā.(Lieģeniece, 2002)

1. Lieģeniece D. Ievads androgoģijā. – R.: RaKa, 2002. – 183 lpp.

2. Krasnā A. Mūžizglītība karjerai un dzīves mākslai. // Psiholoģijas pasaule, 2004/08. 6. 13.lpp.

3. Svence G. Pieaugušo psiholoģija. – Rīga, 2003. – 179 lpp.