„Cilvēka dzīve, tāpat kā fabula, tiek vērtēta nevis

Cilvēks nedzīvo dzīvošanas pēc, bet gan lai dzīvē kaut ko sasniegtu un izdarītu. Cilvēka dzīvi vērtē pēc paveiktā, nevis pēc nodzīvotajiem gadiem.

Cilvēks nav dzīvnieks, kuram nav augstākas vēlmes tikai par izdzīvošanu, cilvēks ir domājoša, saprātīga būtne, kas nedzīvo tikai, lai paēstu, pagulētu un vairotos. Mēs dzīvojam tāpēc, ka savas dzīves laikā gribam kaut ko sasniegt vai paveikt. Cilvēku dzīves garumu neapbrīno kā simtgadīgo bruņurupuču mūžu, jo mūs atceras tikai pēc paveiktā, nevis pēc nodzīvotajiem gadiem. Ar to mēs atšķiramies no dzīvniekiem, ka spējam loģiski domāt, spriest un progresēt.

Cilvēka dzīvi jau sāk vērtēt no bērnības, no mūsu pirmajiem soļiem, kad mūsu radinieki mūs pielīdzina kādam no vecākiem. Mūs vērtē visu laiku – bērnudārzā, skolā, turpmākajā dzīvē , viss paveiktais nepaliek neievērots. Cilvēks ir radīts, lai dzīves laikā varētu kaut ko sasniegt un pilnveidoties.

Daudzus slavenus cilvēkus atceras, jo viņi savas dzīves laikā ir paveikuši lielus darbus.