Cilvēka loma pasaulē

Kopš bērnības katrs no mums tiek mācīts noteiktā veidā uztvert un saprast pasauli. Katram veidojas savs pasaules uzskats, savs īpašais modelis, kas, visdrīzāk, pavadīs mūs visu mūžu. Šis modelis nekad nepaliks nemainīgs, jo mainoties pasaulei, mainās mūsu uztvere pret to.

Tas, ko mēs darām šodien, mēs noteikti nedarīsim pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Cik bieži esmu dzirdējusi no pusmūža cilvēkiem frāzes : „Kad mēs augām, tad gan tā nebija.” vai „Ak, šī mūsdienu jaunatne!” Man tas pat šķiet nedaudz uzjautrinoši, jo tas pierāda to, ka šie cilvēki nedzīvo, viņi tikai eksistē, jo viņi neizjūt pasaules mainību, viņi ir apstājušies savā attīstībā, kas aptur viņu tiekšanos pēc pilnveidošanās.

Ja senajās kultūrās, piemēram, Japānā, cilvēks bija radītājs, kas centās savu dzīves vidi darīt mierīgāku, uzturēt to kārtībā, dzīvot harmoniski un , pats galvenais, nekad neuzskatīja sevi par galveno šajā pasaulē, tad , manuprāt, šodienas cilvēks ir krass pretstats viņam – nežēlīgs un savtīgs, taču tomēr spēj virzīt pasauli uz priekšu.