Cilvēks filozofijas skatījumā

No seniem laikiem cilvēku ir interesējuši jautājumi kā, kad, no kurienes, kāpēc radies cilvēks, kāda ir viņa sūtība, nolemtība...

Mēdz teikt cik cilvēku, tik viedokļu. Es cilvēka unikalitāti saskatu tieši viņa daudzveidībā un spējā mainīties, gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā.

Doma, ka es pats veidoju sevi, un līdz ar to savu apkārtējo vidi, reizē ir glaimojoša un mulsinoša. Savos sasniegumos un savās neveiksmēs es varu vainot tikai pats sevi? Atbildīgi un grūti vieglāk meklēt „vainīgo” ārpus sevis.

Cilvēks nav tik vienkārša būtne, lai vienmēr pēc kādas patriotiskas shēmas atteiktos no ģimeniskām, intīmām vērtībām un dotu priekšroku sabiedriskām vērtībām. Turklāt Sartrs uzskata, ka jūtu stiprumu nevar noteikt pirms rīcības. Cilvēks var teikt, ka pietiekami mīl savu māti tikai tad, kad ir palicis pie viņas. Mīlestības stiprumu var noteikt tikai tad, kad to apstiprina rīcība. Ja tiek prasīts, lai mīlestība attaisno rīcību, rodas apburtais loks. Jūtas, pēc Sartra domām, veidojas atbilstoši rīcībai. (1.)

Jūtas nevar dot padomu un virzīt, jo tām pašām vajag apliecinājumu. Tas nozīmē, ka cilvēks nevar meklēt sevī kādu autentisku dvēseles stāvokli, kas mudinātu rīkoties noteiktā veidā, ne arī prasīt padomu kādai morāles sistēmai. Neviena vispārīgā morāle, priekšraksti nevar norādīt, ko īsti darīt, jo pasaulē nav tik konkrētu zīmju un norāžu, lai izskaidrotu visus iespējamos gadījumus. Cilvēks pats izvēlas zīmēm atbilstošo nozīmi un nes pilnu atbildību par to atšifrējumu. Cilvēks ir paša iecere, viņš pastāv tikai tik daudz, cik sevi realizē. Katrā dzīvē viss ir jāatkārto un jāapliecina arvien no jauna. Tu vari vienā dienā būt varonis, taču, ja otrā tu rīkosies gļēvulīgi, tad neviens vairs tevi par varoni neuzskatīs.

Cilvēciskajā pasaulē būtības (piemēram, cilvēks kā varonis) nesaglabājas pašas par sevi nemainīgas uz mūžīgiem laikiem. Tās ir jāapliecina nemitīgi no jauna. Cilvēks, pēc Sartra domām, nav nekas cits kā rīcību kopums, nekas cits kā paša dzīve.

Eksistenciālisms skaidro, ka cilvēks ir absolūti brīva būtne, ka

Cilvēka eksistences pirmā iezīme izpaužas attiecībā pret pagātni: es esmu mana pagātne, pateicoties tam, ka es vairs tā neesmu, jo es apzinos to kā pagātni. Pagātnes un nākotnes kopīgā iezīme ir tā, ka tās vienlaicīgi ir un arī nav.

Cilvēks apzinās savu brīvību bailēs. Bailes ir brīvības kā pašapziņas eksistences veids, kas liek apšaubīt pašu brīvību. Tas cilvēkā modina briesmu izjūtu. Nākotne ir mana iespēja, bet tās faktiski nav, pretējā gadījumā tā nebūtu mana nākotne.

Uz nākotni, kuras nav, orientēta apziņa saucas par bailēm. Baiļu pieredze ir saistīta ar brīvību: brīvība, kas reflektē par sevi, pārvēršas bailēs no brīvības. Vienlaicīgi brīvība ir priekšnoteikums tam, ka cilvēks var darboties: es esmu tas, kas es neesmu, tas nozīmē, ka es esmu esošais.

Kas atļauts Jupiteram –nav atļauts vērsim, bet kurš no viņiem ir brīvāks un laimīgāks?

Brīvāks ir Jupiters, bet lielāka brīvība ir arī lielāka atbildība. Vērsim ir maz brīvības un arī maz atbildības, par to, kurš laimīgāks varam diskutēt ilgi...

Atbildība rada rūpes un cilvēkam ir bailes šo rūpju priekšā. Rūpes ir brīvības eksistences veids, un tās atšķiras no bailēm ar to, ka rūpes mēs izjūtam sevis priekšā, bet bailes – ārējās pasaules priekšā.