Cilvēks – sakopta pagasta dvēsele

Ieradies Rankā, paskaties apkārt! Vienā pusē balto bērzu stumbri. Tepat netālu savas zaru rokas pret debesīm stiepj ozoli. Skatoties uz austrumu pusi, pamani, ka apses izveidojušas drošu sienu un pat pilnīgi klusās, bezvējainās vasaras dienās trīsuļo un klusi čukst nekad tām nav miera. Ziemeļu pusē egles izveidojušas tumšu, necaurejamu sienu, bet, lai atdzīvinātu to nemainīgo, tumšo zaļumu, tur no vēja nestām sēklām ir iespraukušies bērzi un alkšņi un izveidojuši veselu zaļās krāsas jūru. Arī pīlādzis sargātājkoks ir te kaut kur pa vidu.

Liela daudzveidība. Katram kokam ir savs raksturs. Dažs nīkuļo gadiem ilgi, un tad tu ieraugi, ka tas jau ir izaudzis, ne ar ko īpašu neizceļas, bet kopējā koku veidotajā sienā tam ir sava paša vieta, un kopā ar citiem tas aiztur skarbos vējus un dod patvērumu nebeidzami svelmainās vasaras dienās. Arī nedižais ir lietaskoks.

Visu skatienus, protams, saista tie, kuri pārauguši pārējos un nevērojot apkārtni, droši un bezbailīgi tiecas debesīs, ļaudami putniem, kas apmetušies to zaros, vērot tālākus apvāršņus.

Vai cilvēkbērni, dienu dienā soļodami šiem zemes milžiem garām, nepārņem kaut ko no viņu tikumiem? Dažs tāpat kā visparastākais no meža sienas veidotājiem kokiem droši un nemainīgi atradīsies savā vietā, varbūt nesniegs tālus apvāršņus, bet būs drošs balsts un sargs tiem, kas diendienā dzīvo līdzās. Kāds ļoti atšķirsies no pārējiem un ik dienas centīsies ieraudzīt tālākus apvāršņus, mēģinādams sasniegt viņam vien zināmus tālumus.

Līdzība. Rankā cilvēkbērni aug tāpat kā koki un vērš skatienus uz debesīm. Kamēr kājas skar zemi un daudzveidīgo ziedu un augu segu, skatiens vēršas uz debesīm.

Latvietis allaž ir bijis kāda nenosakāma sentimenta alkstošs. Nesauksim šīs īpašības par neatbilstošām vispārējiem pasaules standartiem. Mēs esam tādi, kādi esam. Un labi, ja spējam ar to lepoties.

Jo sakoptāka vide, jo koki stiprāk spēj sakņoties zemē. Tāpat arī cilvēks. Visvairāk cilvēka dvēseliskums jūtams sakoptā vidē. Lepojamies ar to, ka Rankas pagastā vide kļūst arvien sakoptāka, un cilvēks, pagasta dvēsele, šajā sakoptībā jūtas arvien labāk un spēj realizēt savus mērķus un ieceres.

Ranka. Kur Gauja kā zila lenta stiepjas mežiem cauri un platāki un šaurāki ceļi un celiņi vijas uz visām pusēm, tur Rankas pagasta ļaudis sveic katru atnākušo pavasari, noraugās, kā nobirst vasaras krāšņo ziedu paklājs, kā spēcīgas vēja brāzmas vēsta rudeni un baltas sniega pārslas visbeidzot apsedz zemi, lai tā atpūšas līdz jaunam pavasarim.

Tādā gadalaiku maiņas ritmā ļaudis dzīvo visur, un viņu dzīves mēdz būt tik līdzīgas un reizē ļoti atšķirīgas. Visu notiekošo cilvēks pārdzīvo caur savu jūtu prizmu, un tikai viņš pats zina, cik rūgtuma un salduma ir bijis katrā dzīves mirklī. Kā pārvarēt rūgtumu un kā laimes mirkļus padarīt noturīgākus uz to tiecas arī mūsu pagasta dvēsele cilvēks.