Cilvēku valoda un dieva valoda

Kristieši var piekrist postmoderno teorētiķu uzskatiem, ka nozīmi veido valoda. Bet, ja laicīgie teorētiķi pieņem, ka valoda ir tikai cilvēkiem raksturīgs fenomens, tad kristieši iet daudz, daudz tālāk.

Valoda Dieva valoda eksistēja pirms cilvēkiem un pirms fiziskā visuma. Domai un personībai valoda ir tiešām būtiska. Dieva Vārds ir būtiska Viņa neizdibināmās esības daļa.

Cilvēkiem, tāpat kā Dievam, ir valoda. Dievs ir personisks, spējīgs domāt un ar valodas starpniecību veidot attiecības. Ādams un Ieva varēja runāt, jo bija veidoti pēc Dieva līdzības. Viņu personības, tai skaitā valodas spēju, pirmsākums bija Dieva personība un valoda. Tomēr 1. Mozus grāmata atklāj, ka Dieva un cilvēku valoda bija atšķirīga jau pirms grēkākrišanas.

Zīmīgi, ka Dievs cilvēkiem deva zināmu valodas autonomiju. Ādams Dieva izveidotajam drīkstēja dot vārdu. “Kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds.”

Atšķirība starp Dieva visvarenajiem vārdiem un cilvēka vārdiem, kas ir īslaicīgi un patvaļīgi, nozīmē to, ka cilvēka valoda pati par sevi nav svēta. Tā ir mainīga, ierobežota un diezgan neveikla. Gluži tāpat, kā ir milzīga atšķirība starp bezgalīgo Dievu un ierobežoto, kaut gan bezgrēcīgo radību, arī starp cilvēka un Dieva valodu ir dabiska plaisa. Līdz ar grēkākrišanu šī plaisa un cilvēku valodas ierobežotība kļuva vēl dziļākas un komplicētākas.

Laika gaitā cilvēku valodas grēcīgums auga, līdz kamēr Dievs pašai valodai piesprieda īpašu sodu. “Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda” (1. Moz. 11,1). Cilvēces vienotība un spēja citam citu saprast liekas utopisks ideāls, taču šie cēlie mērķi piemirst cilvēka grēka realitāti. Cilvēku vienotība nozīmēja to, ka tirānijas, elkdievības un jebkāda ļaunuma iespējas vienīgi palielinājās. Kad apvienotie cilvēki sāka būvēt lielu pilsētu ar torni, kas sniegtos debesīs, Dievs iejaucās.