Cilvēku vērtības – definēšana un klasifikācijas sarežģījumi

Kā redzams, nav nemaz tik viegli vērtībai atrast pamatojumu un ierindot to noteiktā skalā. Filozofiskā doma nojauš vērtību pastāvēšanu, taču tā uzdod pētniekiem neskaitāmus jautājumus, piemēram, kā kaut kas top par vērtību, kas ir vērtība? Vai vērtības nosaka cilvēka izdzīvošanas instinkti, sociālās intereses, sabiedrībā valdošās normas, vai arī tās ir pilnīgi un pašas nosaka visu pārējo – intereses, normas, ievirzes? Es domāju ka vērtības izveidojas attiecīgi no sabiedrības, ģimenes un ka tās var mantot.

“Aksioloģija” ir no sengieķu valodas cēlies vārds, kas tulkojumā nozīmē “mācība par vērtībām un to būtību”. Izteikumi par vērtībām atrodami jau senindiešu traktā “Arhašastra” (pēc dažām liecībām tas sarakstīts jau 4. gs. p.m.ē.). Tajā esot teikts, ka galvenā vērtība ir cilvēku koptā un apdzīvotā zeme, bet zemes iegūšanas, saglabāšanas un kopšanas līdzeklis – zinātne, ko mēs saucam – zinātne par vērtībām.

Senās Grieķijas filozofija, kas aizsākumā iezīmē tālāko pasaules uzskatu galvenās vadlīnijas, atklājas noteiktu vērtību koncepcija. Tā balstīta uz Protagora domu, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Šis mērs saistīts ar harmonijas meklēšanu visā, ko rada brīvais cilvēks un kas domāts šim cilvēkam. Dažādās variācijās šo centienu izpausmes atrodam Sokrata, Platona un Aristoteļa uzskatos. Tā ir tieksme pēc nobeigtības un pilnības. Tā ir tieksme itin visur meklēt centru, kulmināciju un “viduspunktu”. Aristoteļa, Sokrata un citu antīko domātāju vērtību apziņā lielu vietu ieņem doma, ka tikumam, skaistumam un zināšanām ir ciešs savstarpējs sakars. Garīgi skaists, tikumīgs un zinošs cilvēks ir tāds, kas atbilst patiesas vērtības mēram.

Antīkajā filozofiskajā domā jautājumam par dzīves, ēkas, un kultūras vērtībām īpaši pievērsās Dēmokrits, kura idejas tālāk attīstīja viņa sekotāji Epikūrs un Lukrēcijs Kārs, vēlāk Spinoza, franču 18.gs. materiālisti un citi domātāji. Ideālists Platons visu vērtību sākotni meklēja dievišķajā “mūžīgo ideju” sfērā, par galveno brīvā cilvēka vērtību uzskatīja kalpošanu “tīrajām zināšanām, kuras apmierina cilvēka dvēseles labākās puses”. Turpretī Demokritam bija materiāliska pieeja pasaulei, kas apvienojās ar antīkajiem domātājiem raksturīgo stihisko dialektu.

Tātad jau antīkie domātāji pasvītroja, ka vērtības jēdziens sevī ietver arī subjektīvo momentu.

Aksioloģija uzplaukst līdzi interesei par kultūras, cilvēku garīgās dzīves norisēm. Tā rodas laikmetā, kad zūd ticība absolūtam ,kā pasauli vienojošam, sakārtojošam principam. Ja ir Dievs, tad viņa esamība jau dod kopīgu nostādni, kas ir vērtīgs un kas nevērtīgs. Dažādu notikumu, litu vērtība ir sakārtota attiecībā pret Dievu kā visaugstāko vērtību. Tas, kas ir tuvāk Dievam respektīvi pinībai, ir vērtīgāks nekā tas, kas atrodas tālāk no Dieva.