Civilās aizsardzības aizsargbūvju KONCEPCIJA

Iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļi tehnisko līdzekļu, kā arī dabisku un mākslīgu paslēptuvju kopums, lai pasargātu cilvēkus un to īpašumu no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem.

Civilās aizsardzības aizsargbūves inženiertehniskas būves, kas paredzētas cilvēku, tehnikas un īpašuma aizsardzībai no ārkārtējo situāciju postošajiem faktoriem, kā arī no mūsdienīgu iznīcināšanas ieroču (līdzekļu) iedarbības.

Pamatojoties uz 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas (IV) par civilpersonu aizsardzību kara laikā 4., 13., 88. pantu un 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvencijas papildprotokola par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols) 51., 61.(a) (III) pantu normām, valsts pienākums ir nodrošināt civilo iedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu gadījumā.

Latvijas Republika pievienojās minētajai Ženēvas konvencijai 1991.gada 20.novembrī.

1990.gada 7.decembrī Latvijas Republikas Ministru Padome ar rīkojumu Nr. 218 “Par civilās aizsardzības aizsargbūvju fonda izmantošanu” noteica aizsargbūvju fonda izmantošanas kārtību tautsaimniecības vajadzībām un apstiprināja instrukciju “Aizsargbūvju nomas kārtība”.

1992.gada 15.decembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Civilās aizsardzības likumu, nosakot civilās aizsardzības sistēmas tiesiskos un organizatoriskos pamatus, galvenos uzdevumus un darbības principus. Civilās aizsardzības likuma 14.panta 3.punkta normas paredz civilo iedzīvotāju tiesības izmantot kolektīvos un individuālos aizsardzības līdzekļus.

1993.gada 1.jūlijā Latvijas Republikas Ministru Padome ar rīkojumu Nr. 163 r noregulēja civilās aizsardzības ārpilsētas vadības punktu un patvertņu saglabāšanas kārtību un uzdeva republikas pilsētu pašvaldībām (7.2., 7.3. punkti) V.grupas patvertnes norakstīt un svītrot no uzskaites, bet IV.grupas patvertnes (ierīkotas dzīvojamo ēku pagrabtelpās) izmantot pēc pašvaldību ieskatiem.

Latvijas Republikas civilās aizsardzības sistēmas normatīvā bāze neregulē aizsargbūvju izveidošanu, uzturēšanu, uzskaiti un apsaimniekošanu. Līdz tiesiskā regulējuma sakārtošanai jautājumu par pilnīgi vai daļēji sagruvušu aizsargbūvju nojaukšanu iespējams risināt tikai saskaņā ar 1995.gada 10.augusta Būvniecības likuma VIII. nodaļas 31.panta normām.

2. Veiktie pasākumi civilo iedzīvotāju kolektīvās aizsardzības līdzekļu apzināšanā un sakārtošanā.

Pēc civilās aizsardzības sistēmas plānošanas, koordinēšanas, vadības un kontroles funkciju pārņemšanas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests apsekoja aizsargbūves un izvērtēja to tehnisko stāvokli.

Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993.gada 1.jūlija rīkojuma Nr. 163 r punktu 7.2., 7.3. realizācijas rezultātā vairākas ministrijas atteicās no ārpilsētas vadības punktiem, uzskatot, ka šos objektus mērķtiecīgi nodot pašvaldību valdījumā. No deviņiem ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1993.gada 1.jūlija rīkojumu Nr. 163 r saglabāšanai paredzētajiem ministriju, uzņēmumu un iestāžu ārpilsētas vadības punktiem ministriju pārziņā tiek saglabāti pieci (1.pielikums).

Pēc republikas pilsētu un rajonu pašvaldību un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta datiem 2000.gada 1.janvārī uzskaitītas 384 aizsargbūves ar kopējo ietilpību 125 650 cilv. (5,2 % no kopējā iedzīvotāju skaita) (2., 3. pielikumi).

Ņemot vērā būvniecības materiālu un aprīkojuma tirgus cenas, kā arī būvniecības un montāžas darbu izmaksas, atsevišķi izbūvēta II. grupas pazemes aizsargbūve, atkarībā no ietilpības, aptuveni izmaksā:

Līdz 1992. gadam Rīgā un republikas pilsētās izbūvēto aizsargbūvju īpatsvars, ņemot vērā to ietilpību, sastāda: