Dabas katastrofas – zemestrīces, cunami, plūdi, vētras un vulkāni

Visizplatītākais zemestrīču veids ir tektoniskās zemestrīces, kuru radītie satricinājumi ir visspēcīgākie un skar visplašākās teritorijas. Šo zemestrīču cēlonis ir pēkšņa iežu bloku lūšana, sabrukšana un pārbīdīšanās, kas notiek dziļi zemes dzīlēs. Pazemē notiekošo tektonisko kustību dēļ ieži ar laiku tiek saspiesti vai izspiesti tik tālu, ka radušies spriegumi pārsniedz iežu robežizturību. Tā rezultātā ieži plīst un drūp. Tas notiek ļoti ātri. Apkārtējie ieži saņemtā trieciena dēļ tikpat ātri tiek saspiesti, pēc tam atkal izplešas. Šīs elastīgās deformācijas lēni rimstošu svārstību veidā, ko sauc par seismiskajiem viļņiem, izplatās uz visām pusēm no notikumu vietas.

Daudzi pētnieki uzskata, ka visvairāk zemestrīces rodas tieši apmēram 700 km dziļumā. Dziļāk gan nav, jo trīci radošie slāņi tur sāk “kustēties” un vairs nespēj radīt rāvienus un grūdienus, kas izraisa zemestrīces. Kamēr seismiskie viļņi nonāk līdz virszemei, tie mainās un veic graujošas darbības pazemē. Kad zemestrīce izpaužas zemes virspusē, speciālisti to vērtē pēc intensitātes, pēc jau minētās Rihtera skalas.

Tās visas ir diezgan sarežģītas lietas, kuras zemestrīču biežu norišu rajonos māca jau bērniem. Labi gan, ka Latvijas iedzīvotājiem nenākas saskarties ar zemestrīcēm, kaut gan pavisam mazas tās pie mums reizēm ir reģistrētas. Tās bijušas, varētu teikt, atskaņas no tālu zemju dabas katastrofām. [3;1115]

Mūsu mierīgās zemes iedzīvotājiem ir diezgan grūti izprast šāda notikuma izcelsmi, norisi un sekas. Tādēļ par to, kas īsti ir šī mums mazpazīstamā dabas dīvainība – zemestrīce, kur un kādēļ tā rodas. Varbūt kādam šis stāstījums liksies pārāk sauss, pārāk bagāts dažādiem skaitļiem, bet tieši tie, kas skaidri un nepārprotami liecina par faktiem, visskaidrāk vēstī par neparasto dabas stihiju un tās drausmīgajām izpausmēm. [2;12]

Teritorijas, kuru zemestrīces notiek bieži, sauc par seismiskajiem apgabaliem. Piemēram, Krievijā tādas vietas ir ap Ļenu un Indigirkas, un Kolimas augšteci. Bijušās Padomju savienības teritorijās vietas, kur bieži notiek ļoti stipras zemestrīces, apņem apmēram pusotru miljonu kvadrātkilometru. Biežas zemestrīces ir Ķīnā, Japānā, Indijā, Vidusjūras zemēs, Karpatos, Vidusāzijā. Seismiskajos apgabalos atrodas lielākā daļa pasaules seismisko staciju. Pavisam tās ir apmēram 2500. Seismisko staciju galvenais darbarīks, ar kuru strādā zemestrīču pētnieki, ir seismogrāfs. [2;12]

Plūdi ir teritorijas appludinājumi, paaugstinoties ūdens līmenim upē, ezerā vai jūras piekrastē. Plūdi iespējami visos gadalaikos un gandrīz visos zemes apgabalos. Visvairāk no plūdiem cieš iedzīvotāji upju ielejās. Vienā un tajā pašā teritorijā plūdi var atkārtoties vairākas reizes gadā. Parasti tie sākas pēkšņi; applūst vairākus tūkstošus kvadrātkilometru plaša teritorija un paaugstināts ūdens līmenis var saglabāties pat vairākus mēnešus. Plūdus izraisa strauja sniega segas kušana (pali), spēcīgas un ilgstošas lietus gāzes, ledus sastrēgumi pavasarī un vižņu sastrēgumi rudenī. Daudz nokrišņu var dot tropiskie un reizēm arī mēreno platumu cikloni, ja to kustību palēnina kāds šķērslis. Diennakts laikā dažviet nolīst pat 1000 mm nokrišņu. Kalnos šādos apstākļos veidojas seljes un noslīdeņi. Līdzenumos pastiprinās erozijas procesi. Piejūras apgabalos bieži plūdus izraisa tropiskie cikloni. Plašu teritoriju jūras piekrastē un upju grīvā var applūdināt vējuzplūdi – vēja atdzītais ūdens vai jūras, kā arī zemūdens zemestrīču un vulkānu izvirdumu radītie ūdens viļņi – cunami. Visbiežāk pārplūdusi ir Huanhe. Sevišķi spēcīgi plūdi bija 1887.g., kad appludinātajā teritorijā izveidojās 3m biezs noguluma slānis. Tik pat bīstama ir Jandzi. No tās plūdiem regulāri cieš 20 – 40 miljoni iedzīvotāji. Plaši pārplūst arī Misisipi, sevišķi tās lejtecē, Amazone, Amūras baseina upes, Inda, Ganga, Eiropas ziemeļu daļas upes. Plūdi ir vieni no postošākajām dabas parādībām. Pēdējo 100 gadu laikā plūdos gājuši bojā aptuveni 9 miljoni iedzīvotāju. Neviena cita dabas stihija nav paņēmusi tik daudz cilvēku dzīvību. Mērenajos platumos plūdi parasti nenodara tik lielu postu un novērojami 2 – 3 reizes 10 gados, bet katastrofāli plūdi ir 2 – 3 reizes 100 gados. Latvijā visplašāko teritoriju applūdina Lubāns, Lielupe. [1;222 223]