Attīstoties ekonomikai un zinātnes progresa rezultātā cilvēks ar savu neapdomīgo darbību nodara ļoti lielu kaitējumu apkārtējai videi.
Dabā valda savi likumi, kuri ir jāievēro arī mums, lai neizjauktu dabisko vidi, kas ir ļoti nepieciešama dzīvo organismu eksistencē. Šodien cilvēce satapusies ar vēl nepieredzētām problēmām. Valda plaša vienprātība, ka Zemes ekosistēmas nespēj izturēt pašreizējo saimnieciskās darbības un resursu patēriņa līmeni, kur nu vēl augstāku, taču iedzīvotāju skaits aug, patreiz tas sasniedzis pasaulē jau vairāk kā 6 miljardus, līdz ar to aug patēriņš un arī apkārtējās vides piesārņojums.
Šādu tēmu es izvēlējos tāpēc, ka šodien tā ir ļoti aktuāla un, lai labāk iepazītu ekoloģiskās problēmas Ziemeļvalstīs (t.s. arī Baltijas valstis). Savā darbā galveno akcentu es liku uz vides aizsardzības problēmu apskatu Ziemeļvalstīs sekojošajām tēmām: cilvēku darbības rezultātā tiek piesārņota apkārtējā vide, kuras rezultātā tiek apdraudētas nākošās paaudzes izdzīvošana, kā arī ozona slāņa noārdīšanās, mežu resursu izsīkšana, floras un faunas saindēšana, ar toksiski nāvējošām vielām, kā arī ūdeņu piesārņošana, straujās rūpnieciskās attīstības rezultātā notiek strauja globālā sasilšana, kas apdraud visu pasauli. Varēt pat teikt, ka cilvēks ar savu neapdomīgo darbību ”nocērt zaru uz kura pats sēž”.
Dabā viss ir vienots ar savstarpējas sakarības saitēm: visi tās elementi- gan dzīvie, gan nedzīvie- ir savstarpēji saistīti un veido vienu veselumu. Šo saišu nepzināšanas vai ignorēšana noved pie līdzsvara izjaukšanas, pat pie katastrofām.
Zinātnieki, kas pēta attiecības starp organismiem, kā arī starp organismiem un vidi, sauc par ekoloģiju. Grieķiski oikos-māja, dzimtene, logos- mācība. Tātad ekoloģija ir mācība par māju, mācība par dzimteni. Terminu ekoloģija zinātnieki sāka lietot pagājušā gadsimta vidū. Pirmais ekoloģiju kā zinātni nozari formulējis vācu biologs Ernsts Hekelis. XIXgs. vidū ekoloģijas pētīšanas objekts bija organismu dzīve dabiskos apstākļos, dzīvnieku un augu dzīvesveids, vietas, kur tie sastopami dabā, to barība, barības ķēdes, kā arī šo organismu izmaiņas atbilstoši vides izmaiņām.*( sh.1)
Šai Hekela definīcijai mūsdienās ir nepieciešamas korekcijas. Gandrīz pusotra gadsimta laikā ir padziļinājušies mūsu priekšstati gan par pētījamo objektu- dzīvajām būtnēm, gan arī par vides faktoru komplekso izpausmi un iedarbību.
Viss, ko cilvēki atzinuši par derīgu, ir resursi. Gandrīz viss dabā sastopamais - vējš, ūdens, ieži, augsne, meži, pat lauku ainava - uzskatāms par resursiem. Daudzi mūsu dabas resursi izmantojami par izejvielām rūpniecībā. Tomēr materiāli kļūst par resursiem tikai tad, ja cilvēki ir atraduši tiem pielietojumu. Piemēram, kaučukaugi eksistēja ilgi pirms to sulu - sauktu par lateksu - sāka izmantot riepu un lietusmēteļu ražošanai. Resursus var izmantot vienīgi tad, ja to ieguve ir lētāka nekā paši materiāli. Alvu tagad patērē daudz mazāk nekā agrāk, jo tās ieguve kļuvusi pārāk dārga un to bieži var aizstāt ar alumīniju.
Pateicoties jaunai dabas resursu ieguves un pārstrādes tehnoloģijai, ievērojami palielinājies to patēriņš mūsu dienās. Tādēļ daudzi resursi var izsīkt.
