Dadaisms mākslā

 1916. gada sākumā, laikā, kad karš norisinājās pilnā sparā un laikraksti ik dienas publicēja garum garos kritušo kareivju sarakstus, neitrālajā Šveicē izveidojās starptautiska jauno gleznotāju un dzejnieku grupa, kas sevi sauca par Dadaistiem.

 Kustība aptuveni 10 gadus plauka un zēla vairāku Eiropas valstu (Cīrihē, Parīzē, Berlīnē, Ķelnē, Barselonā), ASV mākslā, kā arī Japānā un Ķīnā. Tā izcēlās ar to, ka bija galēji nihilistiska, dadaisti protestēja pret visām mākslas un sabiedrības vērtībām – viņi tajās nesaskatīja nekādu jēgu, bieži šo nihilistisko garu reducē ar riebumu, ko cilvēkos izraisīja 1. Pasaules karš, taču šādu noraidi daudzi vadošie dadaisti noraida.

 Jēgas neesamību dadaisti neuzskatīja kā traģēdiju, viņu attieksmē pret dzīvi valdīja spēles prieks un savdabīgs humors. Iecienīta daiļrades forma bija teatralizētas izstādes – koncerti, kas bija tīšuprāt veidoti bezjēdzīgi un nereti izvērtās skandālā. Tie centās līdz absurdam novest visas estētiskās vērtības.

 Dadaisti apliecināja sevi visos mākslas veidos, uzstājās ar aloģiskiem dzejoļiem, trokšņainu mūziku, improvizētām izrādēm, haotiskiem manifestiem. Izmantojas skrejlapas, plakātus un reklāmas, dinamiskas fotomontāžas, kurās tika apvienoti reālo priekšmetu un pieņemto priekšstatu sadrumstaloti fragmenti, pārstāvju darbiem nebija nekādu formālo iezīmju (tikai darbības sākumā viņi meklēja impulsus ekspresionismā, kubismā un futūrismā, bet, nostiprinājuši savas pozīcijas radīja antimākslu.

 Francūzis M. Dišāns (1887 – 1969), Ņujorkas grupas atzīts līderis, par dadaistu uzdevumu uzskatīja „radīt mākslu, kas nav māksla”, viņš pirmais sāka izmantot parastus rūpnieciskus izstrādājumus, atņemot tiem ierasto funkcionālo nozīmi un izstādot līdzīgi mākslas darbiem.

 Par vispiemērotāko izteiksmes līdzekli dadaisti atzina kubistu radīto kolāžu un pārvērta to par pilnīgi patstāvīgu tehniku, jo pielīmētos elementus nesavienoja ar gleznotiem elementiem.