Dadaisms Raksturojums

Dadaisms – 1. Pasaules kara laika mākslas un literatūras virziens, kas veic buržuāziskas kultūras sabrukumu, pilnīgi visu vērtību pārveidojumu, lai mainītu cilvēku izpratni. Dadaisms, vai dada māksla – rupja, pārsteidzoša „atnimāksla”, kura radusies šausmīgos apstākļos, tā ir mākslinieku vilšanās Pasaules kara, Eiropas revolūcijas priekšā.

Eiropā vadīja Pirmā Pasaules kara šausmas. Cilvēka dzīvība nav nekā vērta, tā ir tikai lielgabalu gaļa, ieģērbta uniformā. Vārdi ir neko neizsakoši, noplicināti, un pastiprina sajūtu, ka cilvēka esība ir neloģiska, bezjēdzīga, absurda un atsvešināta. Jebkurš sabiedriskās saziņas līdzeklis deformē tiešo pieredzi, tātad melo. Realitāte ir pārāk gaistoša un haotiska, lai būtu iespējams tai piešķirt formu, tāpēc mākslinieku un literātu pūliņi atainot pasauli ir bezjēdzīgi. Pareizākais ceļš klusēt vai aktīvi iesaistīties pasaulīgās darbībās. Karš iedragāja Eiropas kultūras idejiskos un ētiskos pamatus. Sabruka optimistiskā progresa mīts, pieauga anarhistisks un nihilistisks noskaņojums. Izveidojusies situācija un kara šoka radītais izmisums noveda māksliniekus līdz visas līdzšinējās sabiedrības, kultūras un mākslas totālai noliegšanai. Paralēli Pirmām pasaules karam aizsākās dadaisms. Pirmais sabiedrības un kultūras noliegšanas akts uzliesmoja Cīrihē, Šveicē 1916.gadā februārī, kur tolaik kā bēgļi uzturējās daudzi dažādu tautību rakstnieki un mākslinieki. Par dadaisma aizsācējiem uzskatāmi vācieši Hugo Balls (1886 1927), Rihards Hīlzenbeks (1892 1974) un Hanss Arps (1886 1966), kā arī rumānis Tristans Carā (1896 1963).

Dadaisti apliecināja sevi visos mākslas veidos viņi uzstājās ar aloģiskiem dzejoļiem, trokšņainu mūziku, teatralizētām izstādēm koncertiem, kas bija tīšuprāt veidoti bezjēdzīgi un nereti izvērsās skandālā.

Laikā, kamēr dadaisms izteica toreizējās Eiropas garīgās nepilnības, Vīnes ārsts neiropatalogs, psihiatrs, psihologs Zigmunds Freids savos pētījumos meklēja atbildi, kā atklāt cilvēka zemapziņā paslēptos rīcības motīvus.