Dao (daoisms): pamati un ietekme Austrumos

Saskaroties ar citu kultūru un vēloties to izprast, pirmais un galvenais priekšnosacījums ir citādā, atšķirīgā esamības pieļāvums. Ir nepieciešams mainīt skatpunktu, ierasto vērtību mēru. Tikai tad var rasties iespēja saskatīt līdz tam neredzamo, izprast svešo un neizprotamo. Tas nepavisam nenozīmē atteikšanos no savas kultūras un ierastajām cilvēcisko attiecību formām. Citādajā, atšķirīgajā mēs varam saskatīt savas potenciālās iespējas, kuru apzināšanās var kļūt par pamatu radošam dialogam.

Sākot ar 6. – 7. gadsimtu, Dao kļūst par nozīmīgāko filozofisku un reliģisku jēdzienu, kuru lieto daudzi ķīniešu domātāji un rakstnieki. To samērā grūti izteikt Eiropas filozofiskajā terminoloģijā vai skaidrot rietumu kultūras pārstāvim saprotamā valodā. Šeit jāsastopas drīzāk ar poētisku metaforu nekā filozofisku principu.

Dao tulko kā ceļu, pasaules pamatu, sakārtotības principu, arī kā visa pirmsākumu. Dao esot bijis pirms Šandi, pirms debesu valdnieka, tas ir sākums visam. No tā izcēlusies daba, arī cilvēki un sabiedrība.

Nedzirdams un bez formas, tas ir neatkarīgs un nemainīgs.

To var uzskatīt par pasaules izcelsmi un avotu.

Es nezinu tā vārdu; es to saucu par Dao.

Dao notiek visur, tas ir visur klāt (Austrumu mākslā Dao nereti ir migla). Ja vēlamies uzsvērt, ka visas norises saistās Dao, varam to saukt par Lielo, bet, ja gribam uzsvērt, ka katra lieta attīstās pati par sevi, tad tas ir Mazais, kas neko neierobežo, nenosaka.

Visām lietām tas ir vajadzīgs dzīvībai un tas nenovēršas no tām.

Pasaule ir Dao attēls, līdzība. Vienlaicīgi Dao ir arī pareizais ceļš, pareizais veids, kā norisinās visi procesi pasaulē. Dabiskā kārtība ir norma, kādām jābūt lietām, cilvēkiem un viņu rīcībai.

Kādā tekstā poētiski teikts: “Līdzīgi kā okeāna vilnis atstāj pēdas piekrastes smiltīs, tā Dao atstāj savu nospiedumu pasaulē.” Pasaule ir šīs būtības nospiedums, izpaudums. Tādēļ tā uzmanīgam vērotājam var sniegt informāciju par pašu okeānu, par pašu Dao, par Absolūto. No šejienes izriet ķīniešu īpašā cieņa pret dabu, tās pielūgšana, dievināšana. Tādēļ, piemēram, senajā Ķīnā pat celti speciāli torņi, no kuriem paveras skaists skats uz apkārtni. Tajos var kāpt un tīksmināties par ainavas varenumu un harmoniskumu, tādējādi tuvinoties pašam Dao, dabas skaistumā atklājot dievišķās pilnības okeānu, mūžīgo patiesības un kārtības principu. Šādam dabas pārdzīvojumam ir ne tik daudz estētiska, cik reliģiska jēga. Tāda pati attieksme ir arī pret sabiedrību kā Dao atstātās kārtības daļu.

Dao tātad nav persona. Dao nav līdzīgs tādam priekšstatam par Dievu, kāds sastopams rietumu reliģijās. Dao drīzāk ir bezpersonisks princips, nevis garīga būtne.