Daoisms: dzīves harmonijas meklējumi seno ķīniešu gudrībā

Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs "Daodedzin". Otrs svarīgākais daoisma darbs ir Džuandzi "Džuandzi". Nozīmīgs daoisma teksts ir arī "Idzin" ("Pārvērtību grāmata") ko izmanto zīlēšanai. Uzskata, ka daoisms izveidojās IV III gs. p.m.ē. Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.

• De. Tikums, spēks, cilvēka personas garīgā pievilcība.

• Valdīšana neiejaucoties. Politiskajā sfērā pielietota darbība bez darbības.

"Daodedzin" nosaukumu var ļoti aptuveni tulkot kā "Lielā grāmata (jīng) par tikumu (dé) un ceļu (dào)".

Daiļdarbs sastāv no 81 paragrāfa, kas sadalīti divās daļās. Pirmajā 37 paragrāfu daļā aprakstītas pasaules vispārīgās sakarības. Protams, nav runa par zinātniskām atziņām mūsdienu izpratnē, tomēr lieliski parādīts lietu un parādību iekšējais pretrunīgums, pasaules mijiedarbe un savstarpējās attiecības. Otrās daļas 44 paragrāfos minētas atziņas par cilvēku, tā dabu un cilvēku kopuma – sabiedrības – likumsakarībām. Galvenais pasaules norišu regulētājs ir „dao”, tāpēc tam atvēlēta liela daļa darba, sevišķi otrajā daļā, kur pēc loģikas būtu vairāk jāskata „De”. „De” ir cilvēku attiecību pārvaldītājs, bet tas nav tik augsts savā statusā un tik vispārīgs kā „dao”, kurš regulē visus pasaules procesus kopumā.

"Daodedzin" ir viens no būtiskākajiem darbiem ķīniešu filozofijā un reliģijā, īpaši daoismā, taču arī budismā, jo kā Indijas reliģijai tam piemita daudz daoismam līdzīgu koncepciju. Vēlāk līdz ar daoisma un budisma daļēju saplūšanu izveidojās Ķīnas budisms.