Darvina evolūcijas teorija: dzīvības attīstības pamati
1859. gadā angļu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins publicēja grāmatu „Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko saglabāšanās cīņā par eksistenci” (The Origin Of Species). Šajā darbā Darvins izklāstīja savu evolūcijas teoriju, pamatojot to ar zinātniskiem faktiem. Darvina viens no pirmajiem secinājumiem bija, ka dzīvās būtnes spēj radīt ļoti daudz pēcnācēju, no kuriem daudzi aiziet bojā barības trūkuma dēļ. Šis process ir dabīgā izlase jeb cīņa par eksistenci izdzīvo stiprākais.
Pēc Darvina teorijas dabīgo izlasi ietekmē arī iedzimtība. Šī teorija atklāj arī to, ka sugas cēlušās no kopēja senča, bet kādreiz izmirušas sugas nekad neradīsies no jauna.
Mūsdienās sastopamas visdažādākās teorijas par cilvēka rašanos. Vienu no populārākajām, jau iepriekš minēto Darvina teoriju, apstrīd Dievišķā teorija, kas neatzīst nekādus citus pieņēmumus par cilvēka izcelsmi. Dievišķās teorijas piekritēji uzskata, ka cilvēku radījis Dievs un Bībele ir tā apliecinājums. Bībelē teikts: Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. (Pirmā Mozus gr. 1:1)
Citas kosmiskās teorijas vēsta, ka cilvēks radies zinātniska eksperimenta rezultātā vai ka pērtiķus pirms vairākiem miljoniem gadu apstarojis kādas jaunas zvaigznes uzliesmojums, kā rezultātā tie zaudējuši apmatojumu.
Versijas ir dažādas, bet man vispieņemamākā tomēr ir Čārlza Darvina teorija, jo ar zinātnisko pētījumu palīdzību ir pierādīts, ka liela daļa no Darvina atklātā ir patiesība. Atbalstot šo versiju, jāņem vērā, ka laikā, kad dzīvoja Darvins, tehnoloģijas nebija tik attīstītas kā mūsdienās, tādēļ daļa no zinātnieka izstrādātās teorijas pašsaprotami balstījās uz pieņēmumiem un minējumiem.
