Dejas: māksla caur kustību
19. gs. Sākumā Anglijā sāka dejot lēno jeb Angļu valsi. Lielai sabiedrības daļai šķita nepieņemami un netikumīgi, ka vīrietis dejo ar sievieti pārī, uzlicis roku uz viņas vidukļa (satvērienā). Taču karalienes Viktorijas aizraušanās ar sarīkojumu dejām un īpašā mīlestība uz lēno valsi palīdzēja šo deju ne vien pasargāt, bet arī pilnveidot. Lēnā valša stils un pamatsoļi kļuva par pamatu visām pārējām sarīkojumu dejām.
Pēc viduslaiku galma pastaigas dejām 18. gs. Beigās Austrijā izplatījās dejas forma, kad pāri, griežoties paši ap sevi, veidoja apli ar iedomātu viduspunktu centrā. Tas bija valša sākums. Valsis strauji kļuva par modes deju visā Eiropā, taču tā īstais uzvaras gājiens sākās laikā, kad tika radīta mūzika, kas šo deju padarīja neatvairāmu – 447 muzikāli izcili J. Štrausa valši. Tādējādi, pošot šo deju tālajā ceļā, Vīne tai deva savu vārdu, un tā kļuva par visātrāko Eiropas deju. Sākotnēji vīnes valsi arī dēvēja – ātrais valsis.
Kvikstepa, tāpat kā fokstrota dzimtene ir Amerika. Sākumā kvikstepu dejoja lēnā tempā, vēlāk tās izpildījumu Amerikā ietekmēja džeza un bīta mūzika. Tad nāca čarlstona laikmets, kad deju grīdas pārvērtās par milzīgu roku un kāju kustību jūkli. Šīs kaislības pierima, kvikstepam atbrīvojoties no čarlstona žanra, savienojot to ar citām, vienkāršākām figūrām, un jaunu, dzīvespriecīgu un rotaļīgu mūziku. No 1914. gada kviksteps nokļuva Anglijā. Vēl pēc desmit gadiem šī deja parādījās Eiropas deju zālēs kā Eiropas sarīkojumu deja.
