Demogrāfiskā politika Latvijā

Jau apmēram 15 gadu Latvija ir nostājusies uz iedzīvotāju skaita samazināšanās (depopulācijas) ceļa, kas būtiski bremzē tautsaimniecības attīstību. Latvija citu valstu vidū izceļas ar visai zemiem laulību noslēgšanas rādītājiem, bet ģimeņu noturība joprojām ir relatīvi zema. Iedzīvotāju mirstība ievērojami pārsniedz dzimstību, tādējādi šajā gadsimtā ik gadu samazinot mūsu valsts iedzīvotāju skaitu par 11 13 tūkstošiem. Lai gan pēdējos gados vērojams progress iedzīvotāju veselības jomā, tautas veselības un dzīvotspējas raksturojumi ir relatīvi zemi. Iedzīvotāju vidējais mūža ilgums ir viens no vismazākajiem Eiropā, it īpaši vīriešiem. Iedzīvotāju dabiskā pieauguma samazināšanās apdraud iedzīvotāju atražošanos, kas savukārt izraisa darbaspēka trūkumu, pastiprinātu imigrāciju un citas problēmas. Ievērojams skaits Latvijas pilsoņu dodas darba meklējumos uz citām valstīm, samazinot vietējā darbaspēka potenciālu. Galvenokārt ļoti zemās dzimstības dēļ un daļēji arī starpvalstu iedzīvotāju migrācijas ietekmē notiek ļoti strauja iedzīvotāju novecošanās. Samazinās bērnu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā, turpretim pieaug gados veco un darba nespējīgo iedzīvotāju skaits un īpatsvars. Tādējādi sistemātiski palielinās iedzīvotāju vidējais vecums. Teiktais liecina, ka valsts ir nonākusi dziļā demogrāfiskās krīzes situācijā. Latvijas relatīvi zemais IKP uz vienu iedzīvotāju (2006. Gadā bija 4 923 lati uz iedzīvotāju) un atvērtās ES robežas veicina Latvijas iedzīvotāju emigrāciju labāka darba un dzīves apstākļu meklējumos galvenokārt uz Eiropas valstīm. Latvijai raksturīgā depopulācija ir cēlonis legālam un nelegālamimigrantu pieplūdumam. Mūsu valstī negatīva ir arī starptautiskās migrācijas saldo bilance, tāpēc iedzīvotāju skaita sarukšanas temps ir īpaši augsts. Pēdējās padomju tautas skaitīšanas laikā (1989. gada janvārī) Latvijā bija 2,67 miljoni cilvēku. Neatkarīgās Latvijas vienīgās 2000. gada tautskaites brīdī valstī bija 2,38 miljoni, bet kopš 2007. gada vidus iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2 300 000. Tas nozīmē, ka tagad valstī iedzīvotāju ir mazāk nekā pirms 100 gadiem.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas dabiskās kustības un migrāciju rezultātā;

Demogrāfija ir sociālā zinātne, kas ar tai piemītošām metodēm pētī likumsakarības, kādas vērojamas iedzīvotāju skaitā un sastāvā, to teritoriālajā izvietojumā, iedzīvotāju dabiskās kustības (dzimstību, mirstību, laulātību) un migrācijas procesos.

Iedzīvotāju kustības likumsakarības pētīja un mēģināja vispārināt jau antīkās pasaules zinātnieki, piemēram, Platons un Aristotelis, arī viduslaiku zinātnieki. Par demogrāfijas pamatlicēju tiek uzskatīts zinātnieks no Lielbritānijas Džons Graunts (17. gadsimts). Termins „demogrāfija” pirmo reizi lietots 1855. gadā franču zinātnieka Ašija Giljāra grāmatā „Cilvēka statistikas elementi vai salīdzinošā demogrāfija”. 17. 20.gadsimtā demogrāfija attīstījās galvenokārt ekonomikas zinātnes ietvaros. Mūsdienās demogrāfija ir patstāvīga zinātne.

Demogrāfija pētī iedzīvotāju dabisko kustību, mehānisko kustību (migrāciju), kā arī strukturālo maiņu šo procesu kopsakarā ar bioloģiskiem, ģeogrāfiskiem, sociāliem un ekonomiskiem faktoriem, konkrētiem vēsturiskiem apstākļiem.

Demogrāfiskās likumsakarības, kuras demogrāfija pētī, var iedalīt trijās grupās:

sociālās kustības likumsakarības raksturo sociālo un tehnoloģisko (ražošanas) struktūru, t.i., šķirisko, profesionālo, kvalifikācijas, nacionālo un izglītības struktūru;