Demogrāfiskie procesi Latvijā

Latvijas jauktais etniskais sastāvs šodien lielā mērā ir iepriekšējās iekārtas mantojums, pēckara cittautiešu imigrācijas rezultāts. Latviešu īpatsvars Latvijā samazinājās no 77% 1935. gadā līdz 52% 1989. gadā. Savukārt krievu īpatsvars minētajos gados pieauga no 8,8 % līdz 34%. Pēdējos piecos gados Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs pamazām top viendabīgāks, jo latviešu īpatsvars ir pieaudzis līdz apmēram 56%, savukārt minoritāšu īpatsvars lēnām sarūk.

Visus padomju varas gadus latviešiem bija ievērojami sliktāks demogrāfiskais stāvoklis salīdzinot ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Latviešu dabīgais pieaugums kopumā deva niecīgu daļu no kopējā Latvijas rādītāja. Astoņdesmito gadu vidū, demogrāfiskās uzlabošanās periodā, arī latviešu dabīgais pieaugums sasniedza vairākus tūkstošus, tomēr tas nesasniedza latviešu īpatsvaram atbilstošu daļu no visas Latvijas dabīgā pieauguma. Demogrāfiskā uzlabošanās Latvijā kopumā 1980. gadu vidū izskaidrojama ar toreizējās valdības noteiktajiem atvieglojumiem bērnu piedzimšanas gadījumos.

1990. gads bija pirmais, kurā latviešu un cittautiešu dabīgais pieaugums izlīdzinājās. Nākošajos 4 gados Latvijā bija novērojama dziļa demogrāfiska krīze. Dzimstība kritās ļoti strauji un sasniedza vairs tikai 9,4 promiles, turpretim mirstība pieauga un gandrīz divkārtīgi apsteidza dzimstības rādītāju. Pagājušajā gadā Latvijas iedzīvotāju skaits saruka par vairāk nekā 17,4 tūkstošiem cilvēku dabīgās samazināšanās rezultātā. Tomēr pēdējos gados latvieši izrādīja lielāku pretestību šai demogrāfijas krīzei.

Vēl būtiskāk par dabīgo pieaugumu Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu izmaina mehāniskais pieaugums jeb migrācija. Visus padomju varas gadus migrācija bija galvenais iedzīvotāju pieauguma avots, kā rezultātā vairākkārtīgi pieauga cittautiešu skaits Latvijā.