Jēdziens „demokrātija” radies 5.gs. 2. pusē p.m.ē. Burtiski tas nozīmē „tautas vara”. Demokrātija bija sabiedrības ilgstošas attīstības un apzināti veiktu mērķtiecīgu pasākumu rezultāts. Es uzskatu, ka antīkās demokrātijas pieredzi mūsdienās izmantot nevar.
Antīkā demokrātija un mūsdienu demokrātija atšķiras jau ar to izvirzīto mērķi. Antīkajā demokrātijā tas bija – saglabāt nemainīgu esošo kārtību un vērtību sistēmu. Turpretim mūsdienu demokrātijas mērķi ir vērsti uz tādas nākotnes veidošanu, kas atbilstu sabiedrības interesēm. Tātad mūsdienu demokrātija ir tendēta uz attīstību, un ja par galveno mērķi tiktu izvirzīts antīkās demokrātijas mērķis, tad šī attīstība nenotiktu.
Antīkajā demokrātijā pastāvēja trīs pamatprincipi – tiešā demokrātija, brīvība un vienlīdzība. Mūsdienu demokrātija ir mantojusi divus no tiem – brīvību un vienlīdzību. Uzskatu, ka tiešā demokrātija mūsdienās nav iespējama, jo būtu lielas problēmas kontrolēt valstī notiekošo, tauta varētu pieņemt savus likumus un katrā vietā tie būtu atšķirīgi. Tādējādi arī par valsts galvu būtu iespējams kļūt jebkuram pilsonim, arī tādam, kuram nebūtu atbilstošu spēju.
Pievēršot uzmanību antīkās demokrātijas pamatprincipam – vienlīdzībai, var saskatīt pretrunas. Piemēram, politiskai vienlīdzībai piemita ierobežojumi, tā attiecās tikai uz polisas pilsoņiem vīriešiem, bet sievietes no politiskās dzīves bija izslēgtas, tātad, var secināt, ka pilnīga vienlīdzība visās jomās antīkajā demokrātijā nepastāvēja. Mūsdienu demokrātijā šī problēma ir atrisināta, ļaujot sievietēm pierādīt sevi visās jomās, kas, es domāju, ir visai apsveicami un pareizi.
Lai gan mūsdienu demokrātijas izvirzītais mērķis ne vienmēr tiek pildīts, t.i., ne vienmēr lēmumi tiek pieņemti sabiedrības interesēs, uzskatu, ka tas ir daudzsološāks par antīkās demokrātijas mērķi, kas neļauj sabiedrībai attīstīties. Domāju, ka valstij ir nepieciešama pārstāvniecības institūcija, bet tai vajadzētu vairāk ņemt vērā tautas gribu, jo demokrātija ir tautas, nevis atsevišķas institūcijas valdīšana.
