Senā Grieķija pastāvēja pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Brīva, neatkarīga valsts. Brīva un neatkarīga sabiedrība. Savas prasības un savi likumi, kas tika ievēroti un izpildīti. Absolūta vārda brīvība bija ne tikai dižciltīgajiem, kā tas tika pieņemts Senajā Ēģiptē, bet arī dēmosam. Personīgā brīvība. Polisas neatkarība. Pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā. Var teikt – ideāla demokrātija, bet vai tā spētu „izdzīvot” mūsdienu sabiedrībā? Domāju, ka nē.
Uzskatu, ka viens no lielākajiem sengrieķu demokrātijas plusiem bija tiešā demokrātija. Tauta savu gribu pauda tieši, bez pārstāvniecības institūciju starpniecības. Tas varētu būt noderīgi tad, kad vēlies, lai tavs jautājums tiktu izskatīts pēc iespējas ātrāk, bez starpgadījumiem un nevajadzīgiem misēkļiem. Bet kā gan ir mūsdienās, Latvijā? Mums ir jāsavāc vairāki tūkstoši parakstu, lai ar šo jautājumu varētu pretendēt uz izskatīšanu. Mēs nevaram doties uz Saeimu, lai tur sūdzētos par katru problēmu, kas kādai noteiktai sabiedrības grupai ir/nav aktuāla. Neskatoties uz visu, es priecājos, ka mūsu valstī nedominē tiešā demokrātija, jo tas krasi palēninātu valsts iekārtas darbu. Tautai būtu jāgaida vairāki mēneši, lai Saeima varētu ķerties klāt nopietnām problēmām, jo pirms tam būtu jāizskata visas cilvēku izvirzītās nepatikas.
Pie šī paša punkta un līdz ar to, arī pie šāda viedokļa es palikšu, ja izskatīšu nākamo sengrieķu demokrātijas principu – katrs pilsonis varēja ierosināt jautājumu izskatīšanai tautas sapulcē. Uzskatu, ka te nav daudz ko komentēt. Mans viedoklis šajā jautājumā ir tāds pats, kā iepriekšējā. Jo vairāk cilvēku sūdzēsies par sev aktuālu jautājumu, jo ilgāk mums būtu jāgaida līdz nopietnu lēmumu pieņemšanai. Mēs būtu izrisinājuši kaudzēm jautājumu par satiksmi, par veikalu darbu, par dažādiem pakalpojumiem, bet mēs aizvien ilgāk neķertos klāt tādām problēmām kā algas, pensionāru tiesības utml. Uzskatu, ka Senajā Grieķijā tas viss bija savādāk. Tur cilvēkiem ir citādākas vērtības. Gan morālās, gan garīgās. Viņu ikdiena paiet, bieži vien, bezrūpībā. Sengrieķi var caurām dienām priecāties par mākslu, baudīt teātra uzvedumus, bet tajā pašā laikā neiedziļinoties tajā, ka sievietēm nav tiesību, nav vārda brīvības.
Kā trešo faktu var minēt to, ka lēmums stājās spēkā saskaņā ar pilsoņu vairākuma gribu. Piekritīšu šim faktam, jo mūsdienās tas ir ļoti izplatīts. Ievēlot jaunus deputātus, pieņemot kādu lēmumu tiek ņemta vairākuma griba. Tas darbojas ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Viennozīmīgi – labi izstrādāts un pārvaldīts demokrātijas princips. Atklāti sakot, šis ir vienīgais sengrieķu demokrātijas princips, kuram es piekrītu un atbalstu. Pārējie man nav pieņemami.
Pēc visa uzrakstītā secinu, ka izmantot sengrieķu demokrātijas principus mūsdienu sabiedrībā nebūtu vēlams. Tas var novest līdz haosam pārvaldes lietās, nesaskaņām starp iedzīvotājiem, ticami arī – līdz anarhijai. Katrai valstij ir sava valsts iekārta un pie tādas mums katram arī jāpaliek.
