Depresija: cēloņi, simptomi un ārstēšanas iespējas

Reizēm depresīvas izjūtas veicina ilgstoši neapmierinātas vajadzības. Katram cilvēkam ir noteiktas vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt. Amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs izveidojis vajadzību piramīdu. Tās pamatā ir fizioloģiskās vajadzības (ēdiens siltums, miegs, seksuālās vajadzības), tām seko vajadzība pēc mīlestības, drošības, atzinības. Trešajā līmenī ir nepieciešamība piederēt kādai sociālajai grupai – kaut kur justies kā savējam. Ceturtais stāvs ir estētiskās un intelektuālās vajadzības. Te pieder grāmatas, teātris, izstādes, saullēkti un saulrieti... Un visbeidzot – augšējais stāvs. Mums visiem ir iekšēja nepieciešamība apzināties savus mērķus un nospraust ceļu, kā tos sasniegt.

Psihologi saka: ja kāda līmeņa vajadzības ilgstoši nav apmierinātas, cilvēks netiek līdz augšējam līmenim. Un viņš ir neapmierināts ar dzīvi, ar kaut ko, ko pats dažkārt pat nespēj izskaidrot. Neapmierinātības iemesls var būt augstas prasības pret dzīvi. Galu galā cilvēks tā arī nespēj sasniegt to, ko vēlas. Un tad viņu pārņem nomāktība un domas, ka dzīvei nav nekādas jēgas.

Depresijai ir dziļas saknes bērnībā. Psihoanalītiķi uzskata, ka depresija pirmo reizi cilvēkam parādās 6 tajā un 8 tajā dzīves mēnesī un saistīta ar zīdaiņa un mātes saišu saraušanu. Šo depresiju sauc speciālā terminā anaklītiskā (ceru, ka tulkojums precīzs). Tā ir atkarīga no savstarpējām attiecībām ar māti vai citu personu, kas uzņemas mātes lomu. Anaklītiskā depresija atšķiras no pieaugušā depresijas, taču daudzi psihoanalītiķi uzskata, ka tieši tā izraisa depresiju vēlākā vecumā. Anaklītiskā depresija rodas tad, kad bērnam bijušas pietiekami labas attiecības ar māti, taču kaut kādā brīdī tās izjukušas.

Anaklītiskā depresija ir jaundzimušā klīniskais stāvoklis, kad tas tiek barots, bet ne apmīļots, kas var novest līdz bērna nāvei. Tā ir smaga barošanās traucējumu forma, kurā nāve bieži iestājas zīdaiņa dzīves pirmajās divās nedēļās, un 100% mirstību pirmā dzīves gada laikā, ja zīdainis netiek turēts rokās un apmīļots. Šo parādību definēja ievērojamais psihoanalītiķis Rene Spitz savā klasiskajā darbā "Hospitālisms", kurā viņš aprakstīja augšanas potenciāla zudumu atkarībā no maiguma deprivācijas. Šī depresija mazinās kontakta rezultātā turot bērnu, un pievēršot viņam uzmanību.

Kāpēc tad ir tik grūti ieraudzīt bērnu depresiju? Bērns līdz gada vecumam nereti tiek uztverts kā būtne, kurš neko nejūt un neuztver. Kamēr nerunā, viņš tiek ierindots vienā kategorijā ar suņiem un kaķiem. Depresīvās reakcijas parādās ne tikai zaudējot vai šķiroties ar māti. Daudzos gadījumos depresija bērniem rodas kontaktējoties ar māti, kura ir klāt fiziski, bet garīgi ir projām no bērna. Dažreiz tas ir acīmredzams, kad bērns ir novārtā pamests. Citos gadījumos tas ir vairāk apslēpts, piemēram, ja māte pietiekami ilgu laiku nav pievērsusi bērnam uzmanību. Ļoti daudz bērnu depresiju attīstās uz māšu depresīvo noskaņojumu fona.