Dienvidamerikas indiāņi

Dienvidamerikas indiāņi šajā kontinentā dzīvoja jau vairāk nekā pirms 15 tūkstošiem gadu. Daudzas ciltis klejoja no vienas dzīvesvietas uz citu, medīja dzīvniekus un vāca ēdamus augus.

Apmēram pirms 7 tūkstošiem gadu Andu kalnu indiāņi sāka nodarboties ar zemkopību, pakāpeniski sasniedzot augstu līmeni. Viņi būvēja dambjus un kanālus, prata nosusināt un arī apūdeņot laukus.

Indiāņi pirmie sāka audzēt kartupeļus, kukurūzu, zemesriekstus, ķirbjus, tomātus, pupiņas – kultūraugus, kurus mūsdienās pazīst visā pasaulē.

Lielākā daļa indiāņu tautu un cilšu dzīvo Andos (Peru, Bolīvijā, Ekvadorā u.c.) un Meksikas kalnienē (Meksikā, Gvatemalā), pārējie – Centrālamerikā, Dienvidamerikā, Kanādas ziemeļos un ASV iekšējos rajonos.

Lielākās indiāņu tautas: kečvi, aimari, acteki, maiji, araukāņi. Runā, viņi galvenokārt, indiāņu valodā, arī spāņu (Latīņamerikā) un angļu valodā (Ziemeļamerikā).

No Dienvidamerikas iedzīvotāju sastāva indiāņi veido aptuveni 39%. Pirms Eiropiešu ierašanās dažādu indiāņu tautu dzīves līmenis bija ļoti atšķirīgs. Kalnu indiāņiem, īpaši inkiem, bija ievērojami augstāks dzīves līmenis. Viņi būvēja pilsētas Andu kalnos, nodarbojās ar amatniecību, lauksaimniecību. Inki bija izveidojuši savu valsti ar ļoti savdabīgu kultūru.

Atšķirībā no kalnu indiāņiem līdzenumu indiāņi dzīvesveids bija ļoti primitīvs. Viņi upēs ķēra zivis, džungļos medīja dzīvniekus un vāca ēdamus augus. Amazones mežu...