Dievs novietoja cilvēku visuma centrā

15.gs. beigās – 16.gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā Itālija vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās. Renesanse nozīmē atdzimšanas. Atdzimšanas jēdziens bija pazīstams kristīgajā reliģijā, Bībelē runāts par cilvēka garīgu atdzimšanu, pārveidošanos, sirds prāta maiņu, jauna cilvēka veidošanos. Renesansē tieši cilvēka garīgā pilnveidošanās, sevis izkopšana ar izglītības un mākslas palīdzību kļuva par ideālu.

Viens no pirmajiem jaunu pasaules skatījumu piedāvāja Nikolajs 1401 1464. Viņš mācīja par Visuma bezgalību, redzamo debesu un zemes kvalitatīvo vienādību. Dievs ir visur un visas lietas ir vienādi tuvas Dievam.

Renesanse ir personību laiks. Izcilākajiem renesanses cilvēkiem raksturīgs:

• Sevi realizēt daudzās zinātnes jomās un mākslā;

• Šajā ziņā nepārspēts bija Leonard oda Vinči;

• Titānisms katrs vienas dzīves ietvaros paveic tik, cik nav pa spēka daudziem;

• Cilvēks ir šīs pasaules vispilnīgākais un skaistākais zieds, kuru Dievs radījis pēc savas līdzības. Gan cilvēks, gan daba ir Dieva radīti.

• Lai tuvinātos Dievam, cilvēkam jākļūst par savas dzīves lielo mākslinieku.

Renesanses kultūra vairs nav baznīcas gādībā. Sākās triumfāta laicīgās mākslas (literatūras, arhitektūras, mūzikas, glezniecības, tēlniecības, teātra) attīstība, tiek likti pamati Jaunā laikmeta zinātnei, un abi gan māksla, gan zinātne ir viss mūsdienu civilizācijas sākums.