Diurētiķi un hemostāze

Diurētiskie līdzekļi mazina cirkulējošo asiņu masu, venozo asiņu satrēgumu un audu tūsku un ievērojami samazina sirds diastolisko slodzi (priekšslodzi), kā arī sirds muskuļa sistolisko slodzi (pēcslodzi).

Sirds sistoliskās un diastoliskās slodzes samazinājums, zināmā mērā ir sirds atpūta, veicina sirds mazspējas mazināšanos vai izzušanu.

Vairumam diurētisko līdzekļu ir arī hipotensīva iedarbība, kas saistīta ar šķidruma un nātrija jonu izvadi no organisma.

Sirds mazspējas ārstēšanai izmanto galvenokārt salurētiskos diurētiskos līdzekļus.

Urīndzenošie līdzekļi (diurētiķi) ir līdzekļi kuri aizstur elektrolītu (galvenokārt Na un Cl) kā arī ūdens reabsorbciju nieru kanāliņu aparātā līdz ar to tiek palielināts urīna izdales ātrums un tilpums, likvidējas šķidruma uzskrāšanās audos, tūskas, samazinoties asins tilpumam novēršas hipertensija.

Tātad diurētiskās vielas jeb diurētiķi pastiprināti izdala sāļus un ūdeni.

Diurētisko līdzekļu izraisītā diurēzes palielināšanās ir saistīta ar šo līdzekļu ietekmi uz urīna veidošanos, kas notiek nieru funkcionāli strukturālā pamatvienībā nefronā.

Cilvēkam abās nierēs ir aptuveni 2 miljoni nefronu, kuros notiek trīs galvenie procesi ultrafiltracija, ultrafiltrāta reabsorbcija un organismam nederīgo vielu sekrēcija jeb izdale.

Urīna daudzums un sastāvs ir atkarīgs no šo procesu intensitātes.

Skābju bāzu līdzsvara regulācija (proteīnu struktūras jutīgas uz pH izmaiņām),

Sekretē renīnu (asinsspiediena regulācija), kinīnus (piedalās nieres asins plūsmas sadalē), prostaglandīnus (E2 vazodilatācija), eritropoetīnus (piedalās eritropoēzē), pārvērš D vitamīnu aktīvā formā.

Ultrafiltrāts nonāk nefrona kanāliņos, no kurienes tā lielākā daļa uzsūcas atpakaļ jeb reabsorbējas, t. i., no kanāliņu lūmena caur kanāliņu sienu nonāk atpakaļ asinīs.

Diennaktī veidojas 150 170 I pirmurīna, bet 99 % no šī daudzuma uzsūcas atpakaļ, tādējādi tikai 1 % jeb 1,5 1,7 l tiek izvadīti īstā jeb definitīvā urīna veidā.

Filtrāts ir līdzīgs plazmai, bet satur maz proteīnu un ar proteīnu saistītu vielu.

Satur mazmolekulāras vielas elektrolītus (g.k. Na+ un Cl ), aminoskābes, glikozi.

Pirms tam gan tajā caur kanāliņu epitēliju tiek izvadīta urīnviela, kreatinīns, organiskās skābes (urīnskābe) un bāzes, kālija, ūdeņraža un citi joni.

Renālos tubuļos reabsorbējas 99% ūdens (kopā ar elektrolītiem), reabsorbējas pasīvi, pateicoties osmotiskā spiediena gradientam.

Reabsorbcija notiek galvenokārt aktīva transporta veidā, patērējot enerģiju un piedaloties speciālām enzīmsistēmām, piemēram, karboanhidrāzei un sukcīndehidrogenāzei. Proksimālajos kanāliņos reabsorbējas lielākā daļa kālija jonu, distālajos kanāliņos unsavācējkanāliņā reabsorbējas ap 10% nātrija jonu.

Savācējkanāliņos hipofīzes antidiurētiskā hormona (vazopresīna) hialuronidāzi aktivējošās darbības rezultāta palielinās kanāliņu caurlaidība un tā rezultāta pastiprināti reabsorbējas ūdens.

Urīnizdales traucējumi rodas ne tikai šīs hormonālās regulācijas izmaiņu gadījumā (piemēram, pie Adisona slimības un bezcukura diabēta), bet arī nieru slimību nefrīta (glomerulonefrīta) un nefrozes gadījumā.

ja organismā ir pārāk daudz ūdens, tad pazeminās asiņu osmotiskais spiediens un samazinās centrālo (hipotalāmā) un perifēro (nierēs, aknās u.c. orgānos) osmoreceptoru aktivitāte, samazinās antidiurētiskā hormona (ADH) izdalīšanās un ūdens tiek izvadīts.