'Divdesmitā gadsimta sākums - sarts mūsdienu ekonomikai'

Visās attīstītajās pasaules valstīs bija notikusi industriālā revolūcija, kas ievērojami izmainīja šo valstu ekonomisko un sociālo attīstību.

Rūpniecība bija kļuvusi par vadošo ekonomikas nozari, atbīdot otrajā plānā lauksaimniecību.

Strauji pieauga lielo rūpniecības uzņēmumu – fabriku un rūpnīcu skaits, veidojās to apvienības monopoli.

Arvien lielāku nozīmi ekonomikā ieguva bankas un akciju sabiedrības, veidojās finanšu rūpnieciskā sistēma.

Zinātnes un tehnikas progress veicināja rūpniecības attīstības paātrināšanos.

Strauji attīstījās jaunās rūpniecības nozares – tēraudliešana, elektronika, ķīmija. Jaunu paņēmienu ieviešana tēraudkausēšanā ļāva daudzkārt palielināt un palētināt tērauda ieguvi.

Tērauda masveida ražošana, jaunu kvalitatīvu šķirņu radīšana nodrošināja strauju mašīnbūves attīstību. Palielinājās visdažādāko specializēto darbagaldu izlaide. Mašīnbūvē sāka izmantot alumīniju, kura viena kilograma izmaksa bija pazeminājusies gandrīz 1000 reižu.

Naftas pārstrādes nepieciešamība stimulēja ķīmiskās rūpniecības attīstību. Tika uzsākta lētu sintētisko krāsvielu, farmācijas izstrādājumu un neorganiskā mēslojuma ražošana.