Dižrenesanse: mākslas un kultūras uzplaukuma laikmeta raksturīgās iezīmes

15. gs. beigās 16. gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā visā Itālijā vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās.

Par mākslu maksāja itāļu bagātnieki. Kopā ar māksliniekiem viņi sapņoja par Seno Grieķiju. Viņi grieķu filozofus un māksliniekus uzskatīja par ideālu un sapņoja par Grieķijas atdzimšanu Ziemeļitālijā. Tāpēc šis periods nosaukts jēdziena ’’atdzimšana’’ latīņu vārdā: renesanse.

Rietumu pasaulē izvērsās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas reizē izmainīja arī tirdzniecības ceļu virzienus tie vairs nešķērsoja Itālijas mazās valstiņas, tā nogriežot tām ienākumu avotus. Ap to pašu laiku (1453. g.) turki iekaroja Konstantinopoli, kurai ar vairākām Itālijas pilsētām bija aktīvi tirdznieciskie sakari. Veiksmīgi izmantojot ekonomiskās krīzes radīto situāciju, sadrumstalotā Itālija kļuva par tās kaimiņvalstu Francijas, Spānijas strīdu objektu un iekarojumu lauku. Kādreiz plaukstošās Ziemeļitālijas un Dienviditālijas pilsētas tika nopostītas; pagrima visa Itālijas tirdzniecība un amatniecība. Sabrukumu piedzīvoja bagātā mākslas pilsēta Florence.

Šajos apstākļos Roma ļoti aktīvi centās pārņemt politisko iniciatīvu savās rokās un tādējādi veidojās par Itālijas politisko un kultūras centru. 16. gs. sākumā Romas pāvesti pat plānoja Sv. Pētera katedrāles un Vatikāna pils pārbūvi, ko vajadzēja veikt šā laika dižākajiem itāļu meistariem. Tādēļ itāļu renesanses augstākā kulminācija dižrenesanse tiek saistīta ar Romu.

Tēlotājā mākslā dižrenesansi Itālijā pārstāv vairāki izcili mākslinieki, kuri, neapšaubāmi, ir pieminēšanas vērti: Leonardo da Vinči, Rafaēls, un Mikelandželo. Protams, dižrenesanses laika mākslinieku kopu veidoja vēl daudzi atzīti mākslinieki, tomēr viņu sasniegumus aizēnoja šo četru iepriekšminēto meistaru spēcīgā individualitāte.

Dižrenesanses māksla veidojās uz agrajā renesansē iedibinātajām tradīcijām par antropocentrisku pasaules uztveri, kurā spēcīgi izpaudās filozofiskais uzskats, ka cilvēks kā individualitāte ir Visuma centrs. Dižrenesanses mākslinieku uzmanības centrā bija harmoniski attīstīta personība, fiziski un garīgi spēcīga cilvēka tēls, kas paceļas pāri ikdienišķumam. Cilvēka tēls kļuva par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu. Raksturīgi, ka šajā laikā cilvēks tika traktēts kā aktīva personība, kurai pa spēkam iekarot pasauli, tādēļ agrīnās renesanses līdzsvaroto kompozīciju pakāpeniski nomainīja dižrenesanses dinamiskā harmonija. Pieauga tieksme pēc vispārinājuma, atmetot agrīnajai renesansei piemītošo smalko, detalizēto tēlojumu.

Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja; dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt pat augsti stāvošās politiskās personības.

Leonardo neapmierināja veids kā tiek zīmēti cilvēki. Tajā laikā kailus cilvēkus negleznoja. Leonardo, savukārt, gribēja skaidri zināt, kā ķermenis izskatās gan no ārpuses, gan no iekšpuses, lai varētu to uzzīmēt patiesāk. Tāpēc viņš sāka uzšķērst mirušos. Patiesībā tas bija aizliegts tāpat kā senajiem griķiem, bet Leonardo to darīja tik un tā. Viņš pavisam uzšķērda 30 līķus, izpētīja to vissīkākās detaļas un redzēto uzzīmēja. Leonardo vēlējas radīt cilvēka ķermeņa ’’karti’’, ko varētu izmantot gan ārsti, gan mākslinieki.