DONATELLO
Milzīgu ietekmi ne vien uz Itālijas, bet arī uz visas Eiropas tēlniecības attīstību atstāja florencietis, Lorenco Giberti skolnieks - Donatello (Donatello; īst. v. Donato di Nikolo di Beto Bardi; ap 1386-1466). Donatello, kā jau renesanses laikmetam raksturīgi, bija apveltīts ar ļoti daudzpusīgu talantu un interesēm un bija īsts novators sava laika tēlniecībā. Pamatīgi izpētījis un izanalizējis antīko meistaru darbus un, balstīdamies uz dabas studijām, Donatello pirmais renesanses tēlniecībā panāca apaļskulptūras stabilu nostatījumu uz kājām (gotikas tēlniecībā skulptūras bija it kā pastieptas un stāvēja uz pirkstgaliem). Donatello daiļradē aizsākās arī renesanses tēlniecības klasiskie paveidi: jātnieka statuja (kondotjera Gatamelatas piemineklis Padujā, 1453), gleznieciskais cilnis (altāris Sv. Krusta baznīcā Florencē, 1433), skulpturālais portrets. Donatello izveidoja arī pirmo renesanses kailfigūru ("Dāvids", 15. gs. 30. gadi) un pirmais Eiropas mākslā atlēja bronzas statuju. Viņš intensīvi piedalījās lineārās perspektīvas (optiska telpas dziļuma pārnešana uz plaknes) izstrādāšanā un izmantoja to savos sižetiskajos ciļņos.
Donatello savdabīgais talants atklājās jau viņa pirmajos darbos, kurus viņš no 1415. - 1417. gadam darināja Florences Sv. Miķeļa (Or San Michele) baznīcai - marmorā cirstas kristiešu svēto un Bībeles praviešu statujas.
Viens no pirmajiem Donatello radītājiem baznīcas tēliem ir apustuļa Marka statuja (1412). Apustulis Marks atveidots kā apmetnī tērpies valdonīgs vīrs ar kuplu, sprogainu bārdu, taisnu garu degunu, sakniebtām lūpām un drūmu, gandrīz draudīgu skatienu. Kreisajā rokā apustulis tur evaņģēliju, labā nolaista gar sāniem. Pēc Bībeles stāstiem, Marks bijis zvejnieks, varbūt arī tādēļ Donatello tēlam piešķīris lielu fizisku spēku, kas izpaužas spēcīgās, muskuļotās rokās un atlētiskajā augumā.
Vīrišķību pauž arī Sv. Miķeļa baznīcas nišai veidotais Svētā Jura tēls (1416) - slaids un stalts jauneklis. Ja gotiskās skulptūras katedrāļu portālos (skulpturāli veidota ieeja ēkā) rindojās stingras un svinīgas kā būtnes no citas pasaules, tad Donatello radītais Sv. Juris ar abām kājām stingri un apņēmīgi stāv uz zemes. Viņa vaibstos nav ne miņas no viduslaiku vienkāršam cilvēkam neaizsniedzamā stinguma un svētuma - tie ir spraiga spēka pilni. Viegli sarauktā piere liecina, ka Sv. Juris nelolo rožainas ilūzijas, bet mierīgā, garīgu spēku raksturojošā sejas izteiksme pauž spēcīgu rakstura stingrību, kas nepazīst atkāpšanos šķēršļu priekšā. Pie kakla nevērīgi sasietais apmetnis brīvi krīt pār muguru. Sv. Juris stāv, abām rokām atbalstījies uz lielo, piecstūraino vairogu ar krustu vidū. Tā vien šķiet, ka viņš vērotu ienaidnieka tuvošanos un apsvērtu tā spēkus, lai spētu samēroties ar tiem. Statuja ir slavena joprojām kā nepārspēts jaunekļa degsmes un drosmes attēlojums.
Renesanses gara ideālus vēl vairāk iemieso Donatello radītā slavenā vīrieša kailfigūra. Tēlnieks aizsāka tēmu, kurai tika veltīta vesela skulptūru sērija, un attēloja Vecās Derības patriarhu Dāvidu jaunībā. Pēc Vecās Derības leģendas Dāvids bija gans, kas uzvarējis milzi Goliātu un tā paglābis ebreju tautu no nelaimes. Tēlnieks Dāvidu attēlojis brīdī, kad cīņa beigusies un jaunais gans mierīgi apcer savu uzvaru. Dāvida statuja ir pirmā kailfigūra tēlniecībā pēc gandrīz tūkstoš gadu pārtraukuma. Dāvida tēlu lieliski var salīdzināt ar antīkajā laikmetā tapušajām varoņu skulptūrām (piem., "Doriforu") un pirmajā brīdī neievērot lielas atšķirības. Kaut arī Dāvida stūrainais jauna zēna ķermenis un individualizētā sejas izteiksme neatbilst antīkajiem paraugiem, tomēr kopējā tēla harmonija, dabiskās proporcijas un ķermeņa formu plūdums liecina par Donatello antīko tēlniecības paraugu dziļo izpēti.
Savā laikā Dāvida statuja atradās Mediči dzimtas pils iekšējā pagalmā un greznoja tur esošo strūklaku. Mūsdienās Dāvida statujas vairākas variācijas var aplūkot vai nu Florences katedrālē, vai Nacionālajā vai Bardžello tēlniecības muzejā Florencē.
Donatello darinājis arī pirmo renesanses laicīgo pieminekli - kondotjera (jātnieka) Gatamelatas statuju (1447-1453) Padujā. Jātnieka statuja pēc savas uzbūves pauž līdzību ar Senās Romas Marka Aurēlija statuju, bet tās plastiskais risinājums raksturīgs vienīgi Donatello daiļradei. Statuja ir reizē vienkārša un monumentāla, valdonīga un mazliet paskarba - pilnībā atbilstīga agrās renesanses laika dzīves uztverei. Kondotjers Gatamelata savā valdonīgajā stājā pauž nevis uzpūtīgu dižciltīgumu vai savas kārtas priviliģēto stāvokli, bet gan patiesu kareivja drosmi un skarbumu, nelokāmību un godprātību, lepnumu. Jātnieka Gatamelatas statuja ļoti organiski iekļaujas Padujas katedrāles laukuma ansamblī un tiek uzskatīta par vienu no pilsētas ievērojamākajiem pieminekļiem.
Līdzās minētajiem darbiem Donatello darinājis vēl daudzus citus plastiskos veidojumus, kuros saskatāma antīkajās studijās atklāta dabiskuma veidošana un dzirkstījošs dzīvesprieks. Tādas ir Florences katedrālei darinātās un frīzes (ornamentāli dekoratīva josla) veidā kārtotās ciļņu kompozīcijas (1433-1439) ar dejojošām figūriņām. līdzīgus motīvus tēlnieks izmantojis arī Prato katedrāles ciļņu kompozīcijās.
15. gs. sākuma florenciešu māksliniekus vairs neapmierināja no viduslaikiem mantojumā saņemto veco formulu kopēšana. Tāpat kā viņu apbrīnotie grieķi un romieši, arī viņi sāka iedziļināties cilvēka anatomijas pētījumos, šai nolūkā aicinot pozēt savās darbnīcās modeļus vai kolēģus māksliniekus. Tieši šī jaunā interese un jaunā metode padara Donatello darbu tik apbrīnojami pārliecinošu.
