Draudzība un politika: jēdzienu mijiedarbība

Draudzības jēdziens, tā nozīme laika gaitā ir mainījies, bet katram cilvēkam tā nozīmē ko vienu un nemainīgu. Senās kopienas laikos draugus meklēja varonīgu karavīru vidū un draudzību noformēja ar līgumu un zvērestu un draugi viens otru uzskatīja par brāļiem (tas nenozīmē to, ka tie tiešām bija brāļi). Draudzība bija pārāka par visām citām attiecībām, jo draugu bija maz – divi vai trīs, bet ne vairāk, jo tad, ja draudzība tika slēgta ar vairākiem, tad šo slēdzēju salīdzināja ar viegli iegūstamu, izlaidīgu sievieti. Savukārt radiniekus, kā uzskatīja, var iegūt no jauna un nav zināms kādi viņi (īpaši bērni) būs nākotnē, bet draugs jau ir pazīstams un tas vienmēr rīkosies pašaizliedzīgi attiecībā pret savu draugu. Reizēm draugs bija tuvāks nekā miesīgs brālis, pie kura pirmā gāja lūgt palīdzību un uzticēt savas dzīves bēdas un priekus. Koens mēģināja klasificēt draudzības galvenās sociālās funkcijas materiālā apmaiņa un savstarpējā palīdzība, sociāli politiskais un emocionālais atbalsts, starpniecība mīlas lietās un laulības noslēgšanā, piedalīšanās iniciācijās un apbedīšanas ceremonijās, bērnu apmaiņa. Lai gan ir atrodami daudz iebildumi pret šo dalījumu, tomēr galvenā ievirze, pēc manām domām, ir parādīta – šajā laikā draudzība ir vairāk saistīta ar saimnieciski ekonomiskajām funkcijām.

Antīkajā sabiedrībā sengrieķu vārds “philia”, ko parasti tulko kā “draudzība”, nozīmēja tuvināšanos, savienošanos, kas sasniedza pilnīgu saplūšanu un identitāti. “Philos” (draugs) pēc izcelsmes ir vietniekvārds ar nozīmi “savs”. Šis vārds apzīmēja asinsradiniekus, tuviniekus, labvēļus un līdzgaitniekus. Draugi tajā laikā tika pielīdzināti radiniekiem, bet ar laiku, draudzībai zaudējot savas saites ar radniecību, tā kļuva racionālāka. Radās tā sauktā “politiskā draudzība”, kad par draugiem tika saukti līdzgaitnieki, domubiedri, cilvēki, ko vienoja kopīgas intereses. Šajā laikā cilvēks kļuva par neatņemamu kopienas, sabiedrības sastāvdaļu, tādēļ, dzīvojot sāncensības atmosfērā, radās arvien lielāka nepieciešamība izrunāties ar otru cilvēku, atrast sev tuvu dvēseli, kuram pilnībā var uzticēties, tamdēļ, vienlaikus pastāvot racionālajai draudzībai, tika likts lielāks akcents uz psiholoģisko tuvību, nepieciešamību dalīties jūtās ar kādu citu un palīdzēt. Tādā veidā sāka rasties un tika veidota tā sauktā patiesā, īstā draudzība. Tā rezultātā tika izveidots draudzības ideāls, kas ir atrodams antīkajā lirikā, bet visvairāk tiek daudzināts Platona un Sokrata darbos. Viņi draudzību vērtēja augstāk par visām cilvēku simpātijām, individualizēja to. Sokrats draudzībā saskatīja personisku attieksmi, uzskatīja, ka tur svarīgākā ir garīgā saskarsme, nevis jutekliskās baudas, līdz ar to, atdalot draudzību no mīlestības. Arī Seneka vēstulēs Lūcijam saka, ka “draugs ir tas, kas mīl, bet, kas mīl, ne vienmēr ir draugs. Draudzība vienmēr dara labu, bet mīlestība arī kaitē.”

Tomēr vienotu draudzības formulējumu pirmais dod Aristotelis darbā “Nikomaha ētika”, formulējot draudzību kā patstāvīgas tikumiskās attiecības, uzskatīja to par svarīgākajām cilvēka jūtām, jo neviens cilvēks sev nenovēlēs dzīvi bez draugiem.