Drošības līdzekļi

Daudzi avoti apskata drošības līdzekļus un ar tiem saistītās problēmas. Kā viena no galvenajām problēmām tiek minēta drošības līdzekļu piemērošanas vajadzība, respektīvi, vai drošības līdzekļu piemērošana ir laba, vai slikta prakse. Šī darba hipotēze: Drošības līdzekļu piemērošana ir nepieciešamais instruments noziedzības apkarošanai. Proti, šajā darbā autors centīsies argumentēti pierādīt, ka drošības līdzekļus ir jāparedz jebkuras valsts likumdošanai, lai izvairītos no noziedzības vairošanās.

Studiju darba objekts ir Latvijas Republikas normatīvie akti, bet priekšmets – drošības līdzekļi.

Darba uzrakstīšanai tika izmantotas specializētas, dotajai tēmai atbilstošas grāmatas. Par galveno pamatu kļuva LR normatīvie akti. Kā papildus avoti tika izmantoti arī specializēti interneta resursi.

Darba struktūra. Studiju darbs ir izklāstīts uz 20 lapām. Tas sastāv no trijām nodaļām un to apakšpunktiem. Pirmā nodaļa apskata drošības līdzekļu būtību, otrā nodaļa ir veltīta drošības līdzekļu piemērošanas kārtībai, savukārt trešā – drošības līdzekļu piemērošanas kārtības regulēšanai.1. Drošības līdzekļu būtība

Terminu „drošības līdzekļi” sāka izmantot XIX gadsimta beigās, lai apzīmētu īpašu piespiedu līdzekļu grupu. Tieši šajā periodā to sāka izmantot kā patstāvīgu jēdzienu jaunos kriminālo nolikumu projektos (vācu, serbu, austriešu, dāņu).

Tiesību avotu analīze liecina, ka līdzekļus, kurus vēlāk nosauca par „drošības līdzekļiem”, var atrast visās mums zināmās likumdošanas sistēmās, bet noteikt un izdalīt to atšķirību no atbildības mēriem – soda kļuva iespējams tikai pietiekami attīstoties tiesību teorijai, pirmkārt, kriminālai teorijai.

Diezgan nosacīti drošības līdzekļu teorijas attīstībā var izšķirt piecus posmus, un tie ir sekojoši :

Pirmais posms. Saistās ar drošības līdzekļu teorijas rašanos un izveidi. Šīs teorijas avotus var atklāt agrīnos tiesisko ideju attīstības posmos, taču nosacītu noteiktību tā ieguva pozitīvisma skolas ietvaros XIX gadsimta pēdējos gados.

Otrais posms. Sakrīt ar periodu starp diviem pasaules kariem. Šo posmu raksturo tas, ka teorētiskā polemika kļūst elastīgāka. Sociālā aizsardzība no teorijas jomas pāriet likumdošanas jomā. Dažādu valstu likumdevēji uztvēra sociālās aizsardzības idejas un atzina drošības līdzekļu kā atsevišķas grupas pastāvēšanu. Drošības līdzekļus paredzēja: 1928.gada un 1931.gada meksikāņu kodeksi, 1930.gada itāļu un dāņu kodeksi, 1932.gada poļu kodekss, 1936.gada rumāņu kodekss, 1940.gada brazīliešu kodekss u.c. Drošības līdzekļi ar speciālu likumu palīdzību tika ieviesti arī Zviedrijā (1927), Ungārijā (1928), Čehoslovākijā (1929), Beļģijā (1930), Somijā (1932), Spānijā un Vācijā (1933). Amerikas Savienotajās Valstīs tika izdoti vairāki likumi, kas paredzēja ierasto noziedznieku internēšanu (Ņujorkas štats), bet vēlāk arī seksuālo psihopātu internēšanu (Kalifornija, Mičigana un daudzi citi štati). Un, visbeidzot, tur, kur drošības līdzekļus oficiāli neatzina, tos ieviesa zem citiem nosaukumiem .

Trešo posmu var nosaukt par „sabiedriskās vilšanās” periodu attiecībā uz drošības līdzekļiem. Tie tika diskreditēti par neiederīgu un pārmērīgu to izmantošanu. Šajā laikā tiek nepārtraukti meklēti universāli un radikāli noziedzības apkarošanas līdzekļi.