Dzezupe Verdi

Itāliešu opera dažādos savas vēstures periodos vairākkārt bijusi idejiski mākslinieciskās krīzes stāvoklī. XIX gadsimta 30. 40. gados vairākas parādības itāliešu operas mākslā liecina par krīzi. Krīzes būtība izpaudās dziedātāju skaistās balss un vokālās virtuozitātes kultā un idejiskā satura un dramatiskās jēgas rēķina, orķestra nožēlojamā lomā; tik ignorēti darbojošos personu muzikālie raksturojumi un dramatiskās situācijas.

Verdi daiļrades progresīvo nozīmi vispirms progresīvajām sabiedriskajām kustībām, ar itāliešu tautas atbrīvošanās cīņu. Verdi daiļrades norisa vētrainos un sasprindzinātos Itālijas vēstures gados.

Komponista bērnība. Verdi dzimis 1813. gada 10.oktobrī mazā Ziemeļitālijas ciemā Le Ronkole netālu no Buseto pilsētas. Viņa tēvs bija krodzinieks, ciema kroga turētājs, nopelnīja ļoti maz un ar pūlēm uzturēja ģimeni.

Verdi sapnis nokļūt Milānā piepildījās. Te viņam palīdzēja Bareci un Provezi, kas no kādas labdarības iestādes izgādāja viņam stipendiju uz diviem gadiem.

Verdi filharmonijas biedrības direktors. Ārējie apstākļi aizkavēja Verdi tūliņ sākt komponēt operu: viņam vajadzēja atgriezties Buseto, lai ieņemtu mirušā Provezi vietu, un tādā veidā atstrādāt viņam piešķirto stipendiju. Verdi iecēla par Buseto filharmonijas biedrības direktoru. Pēc vietējām paražām filharmonijas direktors bija arī baznīcas ērģelnieks. Divus pienākumus arī apvienoja Provezi. Bet Verdi iecelšana par katedrāles ērģelnieku atdūrās uz spēcīgu baznīcas aprindu pretestību, kurus neapmierināja Verdi garīgo skaņdarbu pārāk laicīgais raksturs. Tas bija nežēlīgas reakcijas laiks, kad visi Itālijas ziemeļi atradās Meterniha Austrijas varā, kad Romas pāvestam bija ne tikai garīgā, bet arī laicīgā vara. Baznīcas katoliskās ideoloģijas rosība un aktivizācija izraisīja progresīvajā inteliģencē opozīciju, kurai pievienojās arī Verdi. Sakarā ar to baznīcas vadība noraidīja Verdi kandidatūru.

„Ernani”. No 40.gadu Verdi operām jāizceļ kā vislabākās un sevišķi svarīgās komponista idejiskās ieceres un daiļrades evolūcijas ziņā „Ernani”,”Makbets”, „Kauja pie Leņjano” un „Luize Millere”.

„Rigoleto”. Opera „Rigoleto” ir ģeniāls V.Igo drāmas : Karalis izklaidējas” pārcēlums operas žanra valodā. Libretists Piave , pārstrādājot Igo drāmu operas libretā, visu laiku ievērojis Verdi norādījumus. Komponistu saistīja Igo drāmas sociālā ideja: vienkāršs, cēls cilvēks galma nerrs Tribulē pārdzīvo lielu traģēdiju; viņam pretstatīts izvirtušais franču karalis Francisks I.

„Sicīlijas vespere”. „Sicīlijas vesperē”, kas pirmo reizi uzvesta Parīzē 1855.gadā, Verdi attīsta savu agrīno varonīgo operu ( „Nabuko”, „Lombardieši”, ”Kauja pie Leņjano”) līniju, bet jau daudz augstākā daiļrades pakāpē, jau būdams ar lielāku pieredzi un meistarību.

Rekviēms. Pēc „Aīdas” pusotra desmita gadu Verdi jaunas operas nerakstīja. Bet Verdi nepārtrauca daiļrades meklējumus, neatlaidīga tieksme pēc arvien lielākiem sasniegumiem neatstāja viņu. Nākamais Verdi skaņdarbs pēc „Aīdas” bija ievērojamais „Rekviēms”. Pēc Rosini nāves 1868.gafā Verdi ierosināja godināt viņa piemiņu ar sēru mesu un piesaistīt tās komponēšanai itāliešu komponistu kolektīvu. Verdi pats komponēja mesas noslēguma daļu „Libera me”(„Atpestī mani”). Bet šis kolektīvais pasākums netika īstenots. 1873.gadā, kad nomira dzejnieks Alesandro Manconi, Verdi nolēma pats uzrakstīt „Rekviēmu”(veltījot to sava mīļotā piemiņai), iekļaujot tajā jau esošo daļu – „Libera me”.