Dziesmu svetki

Bet tauta kopš sendienām cildinājusi arī mūzikas un dziesmas spēku kā nesalaužamu pretmetu naidam, sabiedrības nesaskaņām, pat karam:

Latviešu kultūras dārgumi, kas reizē ir arī tautas identitātes stūrakmeņi, pakāpeniski ierakstās visas pasaules garīgā mantojuma pūrā, ko starptautiskās sabiedrības interesēs veido UNESCO. Šīs organizācijas novērtējumu ir saņēmis Rīgas vēsturiskais centrs (1995.g.), kā arī Latvju dainu vākums, kas ir fiksēts UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā, kas ir pasaules unikālo dokumentālo materiālu krājums. Pašlaik pēc Latvijas iniciatīvas trīs Baltijas valstis strādā, lai arī mūsu valstu unikālā dziesmu svētku tradīcija tiktu iekļauta UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Dace Neiburga šajā sakarā saka:

Dziesmu svētki nesaraujami saistīti ar mūsu tautas vēsturi, to norisi var iedalīt četros posmos:

V – 1910 (89 kori, 2 300 dziedātāji) viens no virsdiriģentiem komponists J.Vītols

Tautas apzināšanās un sevis apliecināšanas posms. Jau veidojās reāls pamats mūžsenajam sapnim par tautas brīvību un savu valsti.

Suverēnas Latvijas laikā dziesmu svētki bija valsts kultūras dzīves neatņemama sastāvdaļa, tās lepnums.

Padomju laikā Dziesmu svētki tika pārvērsti par valstiskas nozīmes pasākumu, kas nebija iedomājams bez pastāvīgiem veltījumiem sabiedriski politiskām gadadienām. Par savu pastāvēšanu svētki maksāja rūgtas nodevas, bet tauta tomēr sanāca kopā. Kopš X Dziesmu svētkiem, tiem pievienojās Deju svētki.

Grauzdiņa I., Grāvītis O. Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti. – Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1990. 176 lpp.

Grauzdiņa I., Poruks A. Dziesmu svētku gara gaita. – R.: E.Melngaiļa Tautas mākslas centrs, 1990. 88 lpp.

Mediņš K. Latviešu Dziesmu svētki. – Rīga, 1955.

Vilka L., Nr.2.