Vārds un jēga ir nesaraujami saistīti jēdzieni ne tikai teoloģijā, bet arī psihoterapijā, un cilvēks vispirms tiek uzlūkots kā garīga un par savu dzīvi pilnībā atbildīga būtne, kas meklē, kā realizēt sevi šai pasaulē.
Daudziem var likties, ka dzīves jēgas meklējumi ir jauniešu prioritāte, tomēr tā nav, jo realizēt dzīves jēgu ir dabiska vēlme un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešama motivācija jebkurā vecumā. Tieši tā cilvēku padara par cilvēku un ir sasniedzama ikvienam neatkarīgi no viņa rakstura, reliģiskās piederības vai citām atšķirībām. Savos meklējumos cilvēks nav tiesīgs uzdot dzīvei jautājumu par tās jēgu, šo jautājumu dzīve, bieži vien uzdot cilvēkam. Jēga ir tikpat unikāla kā pats cilvēks, un tā pastāv vienmēr. Tā arvien ir jāmeklē un jāatklāj no jauna, par to jācīnās, un lielās atbildības dēļ šī cīņa ir ļoti smaga. Nepastāv kaut kāda vispārīga dzīves jēga, ir tikai katra konkrēta cilvēka dzīves jēga katrā noteiktā dzīves brīdī. Ikdienā jautājumus par savas dzīves jēgu cilvēki uzdod ļoti reti. Parasti tie rodas krīzes brīžos, kad līdzšinējā dzīve radikāli mainās. Parasti tieši tad cilvēkam iznāk sev atbildēt uz visiem grūtajiem un nepatīkamajiem jautājumiem, no kuriem ikdienā viņš veiksmīgi centies paslēpties.
Katrs no mums savā dzīvē cieš un savu brīvību realizē savā īpatnā veidā. Manuprāt, būtu vērtīgi uzlūkot savu dzīvi kā koncentrācijas nometni, kurā esam «ieslodzīti» līdz ar izvēli piedzimt. Tas dotu iespēju būt pret sevi nesaudzīgākiem, nekoķetēt ar Dievu par sev atvēlēto dzīves laiku, koncentrēties nevis uz pagājušā laika grūtībām vai prieku (tā ir bēgšana no realitātes!), bet gan uz tagad dzīvojamo mirkli, kuru pēc savas izvēles varam padarīt jēgpilnu vai vienkārši zaudēt. Frankls uzsver, ka cilvēkam ir nepieciešams ticēt tam, ka jēga pastāv, citādi viņš nespēj veikt neko.
Dzīvot nenozīmē kaut ko prasīt no dzīves. Tas nozīmē dzīvei arī dot. Tāpēc, lai realizētu dzīves jēgu, nepietiek, ka vēlies būt radošs, vēlies dot un saņemt no citiem , mīlēt un ar savu attieksmi pret nenovēršamo apliecināt savu dvēseles spēku (šī iespēja paliek pat tad, ja viss cits ir atņemts!), to visu jāprot arī realizēt. Viktors Frankls uzsver, ka cilvēkam ir jāuzņemas atbildība, jo viņš ir brīvs izvēlēties. Nav tādu apstākļu, kuros cilvēkam nav izvēles. Arī ļoti lielos ierobežojumos un grūtībās, arī ciešanās cilvēks var rast apzinātu pozīciju un piešķirt visam notiekošajam jēgu. Frankls uzsver arī to, ka cilvēka dzīve saglabā jēgu līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Lasot viņa uzskatus, rodas pārliecība, ka Frankls uzlūko cilvēku kā fenomenu un vērtību jebkuros apstākļos un ir nelokāmi pārliecināts, ka ikviens var kaut ko dot otram, bagātināties pats un palīdzēt arī citiem rast jēgu dzīvei.
