Dzīves līmenis Baltijas valstīs 2006 - 2007

Studiju darba autors pēta dzīves līmeņa ietekmējošos faktorus, problēmas un dzīves līmeni Baltijas valstīs. Definēti tiek tādi jēdzieni, ka iekšzemes kopprodukts, personiskais patēriņš, investīcijas, valdības izdevumi, tirdzniecības bilance, bezdarbs un inflācija. Apskatīti ir makroekonomiskie mērķi, analizēts bezdarba un inflācijas līmenis Baltijas valstīs.

Studiju darba apjoms – 22 lapas. Tas sastāv no 4 nodaļām, kurās ietverta viena tabula.

Makroekonomika ietver dažus nacionālas ekonomikas attīstības aspektus, tā pēta nacionālu ekonomiku kopumā, nacionāla kopprodukta ražošanas problēmas, vispārējo cenu līmeni. Makroekonomika izskaidro ekonomisko situāciju valstī.

Svarīgākais radītājs, kurš parada ekonomisko situāciju valstī ir Iekšzemes kopprodukts, jo lielāks ir tas radītājs jo labāk var spriest par ekonomisko aktivitāti un attīstību, kā arī jo lielāks ir IKP, jo augstāks dzīves līmenis.

Tomēr pastāv arī problēmas, kuras nosaka iedzīvotāju dzīves līmeni, tas ir bezdarba līmenis un inflācijas līmenis valstī.

Autors izvēlējas salīdzināt Baltijas Valstu dzīves līmeni, jo pieder pie Latvijas Republikas pilsoņiem, un Latvijas valsts ekonomiskais stāvoklis ir svarīgs autoram, ka arī Lietuva un Igaunija ir tuvākas valstis Latvijai.

Darba mērķis bija salīdzināt dzīves līmeni Baltijas valstis.

Augstāk minēta mērķa sasniegšanai tika izvirzīti tādi uzdevumi:

1. Izpētīt makroekonomiskos mērķus, kuri tiek izvirzīti ekonomiskas attīstības un dzīves līmeņa paaugstināšanai.

2. Izpētīt dzīves līmeņa ietekmējošos faktorus un kritērijus, kuri tos raksturo.

Studiju darba metode ir literatūras un statistikas analīze. Studiju darbā izmantotas mācību grāmatas, periodika, zinātnisko darbu izstrādāšanas metodiskie norādījumi un ziņojums par tautsaimniecības attīstību, u. c. statistika.

Pētījuma priekšmets ir Baltijas valstis Latvija, Lietuva un Igaunija.

Valsts izstrādā savu ekonomisko problēmu, lai atrisinātu savu pamatproblēmu: panāktu stabilo līdzsvarotu ekonomikas attīstību un maksimāli racionālu izmantotu ierobežotus resursus. Lai to realizētu tiek izvirzīti šādi mērķi: 1

Pilnīga nodarbinātība – katram, kas spēj un spēj strādāt, ir jānodrošina darbs, taču tas neizslēdz ekonomiski pamatota bezdarba pastāvēšanu jeb dabisko bezdarbu

Ekonomiskā efektivitāte – maksimāli racionāli resursu izmantošana. Ar minimālām izmaksām sabiedrība vēlas saņemt maksimālo atdevi, no saviem ierobežotiem ražošanas resursiem.

Ekonomiskā brīvība tautsaimnieciskiem subjektiem, patērētājiem un ražotājiem ir jādot lielāka rīcības brīvība.

Tirdzniecības bilance – katra valsts cenšas panākt, lai eksports valstī būtu lielāks par importu.2

1 Autoru kolektīvs. Ekonomikas pamati. Mācību. – R. Jumava. 2002. g 121.lpp

2 M. Šenfelde, V. Ņikitina, I. Lapiņa. Makroekonomika. Mācību līdzeklis. – KAMENE.

Katras valsts politikas galvenais mērķis ir iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšana. Dzīves līmeņi raksturo daudzi radītāji, bet galvenais radītais vispār ekonomiskajai vērtēšanai ir Iekšzemes kopprodukts, kurā ietilpst personiskais patēriņš, kopējas investīcijas, valsts izdevumi un tīrais eksports. Jo lielāks ir IKP, jo valstij ir lielāka ekonomiskā izaugsme, un labāks dzīves līmenis.

Personiskais patēriņš veido lielāku Iekšzemes kopprodukta daļu. Tas ir preces un pakalpojumi, kurus pērk mājsaimniecības, lai apmierinātu savas vajadzības. Pie personiska patēriņa pieder gan ilglietošanas, gan kartēja patēriņa preces, ka arī iedzīvotāja nepieciešamas, medicīnas, juridiskos, izglītības pakalpojumus.