Dzīvojamās mājas celtniecība Latgalē 18 – 19 gs

Latvietim kopš vissenākajiem laikiem paticis dzīvot koka majās. Mūsu garājā, skarbajā ziemā koka māja ir vissiltakā, to var arī vispraktiskāk un mājīgāk iekārtot. Līdz pat mūsdienām latvietim nav tīkama no akmens vai māla kleķa celta dzīvojamā māja. Laukakmeņu un kleķa mājas ir mitras, aukstas un neveselīgas. Latvieši, tāpat kā citas tautas, sendienās no koka ne tikai darināja sīkos iedzīves priekšmetus, bet arī paši bez īpašu amatnieku palīdzības cēla savas mājas. Referātam izvēlētā tēma ir dzīvojamo māju celtniecība Latgalē 18. – 19. gadsimtā. Vairāk pievērsos dzīvojamās mājas eksterjeram, celtniecības metodēm, izmantotajiem matreāliem, māju veidiem un minimāli mājas iekšienei interjeram. Latviešu tautas celtniecību un tās īpatnības Latgalē pētijuši Pauls Kundziņš, Tadeušs Pusāns, Juris Kunnoss, arī Ilze Graudule, tapat lielu ieguldījumu latviešu tautas etnografijā veicis Augusts Bīlenšteins.

Latgales zemienieku apmetņu pamattips bija sādžas. Latgales, Baltkrievijas PSR un KPESR atrašanās tiešos kaimiņos radījusi daudz kopēja Latgales, baltkrievu un krievu zemnieku arhitektūrā, dzīves veidā un kultūrā. Tas izpaužās sētas plānojumā, dzīvojamo un saimniecības ēku celtniecībā, telpu iekšējā iekārtojumā u. c. Latgales sādžu apbūvē izšķirami divi pamatveidi: rindu un izklaidus.(att. 1.) Rindu sādžā sētas grupējas vairakos variantos: ielas, T veida un krustveida plānojumā. Sādžu ietvaros zemnieku sētām bija vairaki ēku novietojuma varianti: 1. Ap taisnstūrveida pagalmu ar galiem pret ielu līdztekus divas celtnes un trešā celtne stateniski dziļumā; 2. Pēc divpagalmu principa ar galiem pret ielu pastatītas ēkas – centrā dzīvojamā maja ustaba, uz vienu pusi no tas kūts klāvs, uz otru pusi klēts; 3. Dzīvojamā ēka un kūts novietoti paralēli, pie kam tik tuvu kopā, ka saskaras jumtu slīpnes – starp ēkām izveidojas slēgts laidars, bet citas seltnes var ieņemt vietu attalāk. Šādu paņēmienu sauc par „krievu dvoru” – to ieviesuši krievu namdari.

Lielāka daļa dzīvei nepieciešamā tika ražots uz vietas, tāpec katrai saimniecības darbu norisei tikai būvēta atsevišķa ēka – dzīvojama māja ar lielo istabu, kurā veicamie darbi bija dažādi, atkarībā no gadalaika; kūts – klāvs; labības šķūnis; rija; pirts un klēts. Laika gaitā mainījās apdares matreāli un iekārtas priekšmeti. Taču sētas veidošanas principi, izkārtojums pamatā bija visai stabils un ilgstoši nemanījies.

Latvijas ziemeļaustrumos, Latgalē un Augšzemes austrumgalā, dzīvojamā ēka izveidojusies citā gaitā nekā pārējā Latvijā. Lai gan viscaur istabas sava pirmatnējā veidā bija vientelpas dūmenīcas, tās atšķīrās krāsns konstrukcijas un tās izmantošanas ziņā. Latgalē un tās apkārtnē krāsns bija taisīta cepļa veidā, un to izmantoja arī ēdiena gatavošanai. Ieejot latviešu dzīvojamā mājā, kas celta aptuveni iepriekšējā gadsimta vidū vai vēl senāk, mēs nonākam telpā bez logiem, ar pavardu telpas vidū vai pie dibensienas. Šī telpa aizņem gandrīz visu mājas platumu. To varētu saukt par par priekštelpu jeb pēc baltiešu valodas prakses par priekšnamu, no kura pa labi un pa kreisi ir durvis uz dzīvojamo istabu un kambariem.