Dzīvojamās mājas celtniecība Latgalē 18. – 19. gs.
Referats
Celtniecība Latvijā 18. – 19. gs.
Latvietim kopš vissenākajiem laikiem paticis dzīvot koka majās. Mūsu garājā, skarbajā ziemā koka māja ir vissiltakā, to var arī vispraktiskāk un mājīgāk iekārtot. Līdz pat mūsdienām latvietim nav tīkama no akmens vai māla kleķa celta dzīvojamā māja. Laukakmeņu un kleķa mājas ir mitras, aukstas un neveselīgas. Latvieši, tāpat kā citas tautas, sendienās no koka ne tikai darināja sīkos iedzīves priekšmetus, bet arī paši bez īpašu amatnieku palīdzības cēla savas mājas. Referātam izvēlētā tēma ir dzīvojamo māju celtniecība Latgalē 18. – 19. gadsimtā. Vairāk pievērsos dzīvojamās mājas eksterjeram, celtniecības metodēm, izmantotajiem matreāliem, māju veidiem un minimāli mājas iekšienei - interjeram. Latviešu tautas celtniecību un tās īpatnības Latgalē pētijuši Pauls Kundziņš, Tadeušs Pusāns, Juris Kunnoss, arī Ilze Graudule, tapat lielu ieguldījumu latviešu tautas etnografijā veicis Augusts Bīlenšteins.
Latgales sādžas.
Latgales zemienieku apmetņu pamattips bija sādžas. Latgales, Baltkrievijas PSR un KPESR atrašanās tiešos kaimiņos radījusi daudz kopēja Latgales, baltkrievu un krievu zemnieku arhitektūrā, dzīves veidā un kultūrā. Tas izpaužās sētas plānojumā, dzīvojamo un saimniecības ēku celtniecībā, telpu iekšējā iekārtojumā u. c. Latgales sādžu apbūvē izšķirami divi pamatveidi: rindu un izklaidus.(att. 1.) Rindu sādžā sētas grupējas vairakos variantos: ielas, T- veida un krustveida plānojumā. Sādžu ietvaros zemnieku sētām bija vairaki ēku novietojuma varianti: 1. Ap taisnstūrveida pagalmu ar galiem pret ielu līdztekus divas celtnes un trešā celtne stateniski dziļumā; 2. Pēc divpagalmu principa ar galiem pret ielu pastatītas ēkas – centrā dzīvojamā maja ustaba, uz vienu pusi no tas kūts klāvs, uz otru pusi klēts; 3. Dzīvojamā ēka un kūts novietoti paralēli, pie kam tik tuvu kopā, ka saskaras jumtu slīpnes – starp ēkām izveidojas slēgts laidars, bet citas seltnes var ieņemt vietu attalāk. Šādu paņēmienu sauc par „krievu dvoru” – to ieviesuši krievu namdari.
Dzīvojamā māja.
Lielāka daļa dzīvei nepieciešamā tika ražots uz vietas, tāpec katrai saimniecības darbu norisei tikai būvēta atsevišķa ēka – dzīvojama māja ar lielo istabu, kurā veicamie darbi bija dažādi, atkarībā no gadalaika; kūts – klāvs; labības šķūnis; rija; pirts un klēts. Laika gaitā mainījās apdares matreāli un iekārtas priekšmeti. Taču sētas veidošanas principi, izkārtojums pamatā bija visai stabils un ilgstoši nemanījies.
Latvijas ziemeļaustrumos, Latgalē un Augšzemes austrumgalā, dzīvojamā ēka izveidojusies citā gaitā nekā pārējā Latvijā. Lai gan viscaur istabas sava pirmatnējā veidā bija vientelpas dūmenīcas, tās atšķīrās krāsns konstrukcijas un tās izmantošanas ziņā. Latgalē un tās apkārtnē krāsns bija taisīta cepļa veidā, un to izmantoja arī ēdiena gatavošanai. Ieejot latviešu dzīvojamā mājā, kas celta aptuveni iepriekšējā gadsimta vidū vai vēl senāk, mēs nonākam telpā bez logiem, ar pavardu telpas vidū vai pie dibensienas. Šī telpa aizņem gandrīz visu mājas platumu. To varētu saukt par par priekštelpu jeb pēc baltiešu valodas prakses par priekšnamu, no kura pa labi un pa kreisi ir durvis uz dzīvojamo istabu un kambariem.
Celtņu apjomu ir nelieli, kokmatreālu nepietiekamās izvēles iespaidā bieži izmantoti īsi un tievi baļķi, kas jūtami atšķir Latgales tautas celtniecības veidolu no pārējiem Latvijas novadiem. Ēkas stāvu veido 10 – 12 guļbūves vainagi. Ieeja atrodas tieši no pagalma, istabas kakta ceplis. Šī vienistabas ēka uzskatāma par pamata formu vairākdaļu dzīvojamajai ēkai. Divdaļu dzīvojamā ēka veidojās, platformai piebūvējot neapkurinatu, aukstu priekšnamu – sinces. Visbiežāk tā ir stāvbūve. Tā pirmatnējā veidā radās, pieslienot celtnes galam no trim pusēm kārtis, žagarus, skujas, bet vēlak piebūvējot tās istabas guļkoku cirtnim vieglām vertikālām sienām zem ēkas pagarinātā jumta. Dažkārt šīs sienas bija tikai izpītas nītīm, bet pakāpeniski tām lietoja stingrāku būves veidu. Šāds dzīvokļa atrisinājums, kas plāna un izbūves ziņā liekas esam līdzīgs Rietumlatvijas dzīvojamajai ēkai, sastāvošai no istabas un nama, būtībā ir pilnīgi cita celtne, jo sincēs sākotnēji nebija paredzēts kurināt uguni un gatavot ēdienu, to sākotnējais uzdevums bija tikai pasargāt istabas ieeju no auksta gaisa ieplūšans. Bieži sinces ir bez griestiem un noder arī par pieliekamo, maltuvi vai kalpo citam vajadzībam. Nakamais solis dzīvojamās mājas attīstībā, pieaugot turībai un laika prasībam, klāt tiek piebūvēts otrais gals jeb jaunā istaba. Tikai nabadzīgie saimnieki samierinajās ar divdaļīgu dzīvojamo māju – istabu ar sincēm. Latgales apstākļos kā tipiska, visvairak izplatīta veidojas un nostiprinājās trīsdaļīga mājas struktūra: siltā – vecā – istaba, since, aukstais – jaunais gals. Jaunākajos laikos virtuves daļa no siltas istabas tiek nošķirta un izbūvēta vidū starp silto un auksto galu. Dzīvojamā māja parasti ar retiem izņēmumiem bijusi vienstāva māja. Otrā stāvā latgalieši nav dzīvojušī, jo acīmredzot uzskatījuši, ka staigāt citiem pa galvu nav pieļaujams. „Latgolys zemnīka ustabas paplašynoj horizontālā vērzīnī, navys vertikālā, t. i., nikod nabyuvej ūtrõ stõva. Cytu reizi byuvej pat ūtrys siņcis ar ustabu, bet nadzeivoj vīns ūtram iz golvas, jo otram ir sova vīta: cylvākam – sova un Dīvam – sova”. Arī rocība neļava īstenot šo variantu. Bēniņos glabāja vecas mantas, ārstniecisko zāļu virtenes, vecas grāmatas.
Arī istabas krāsnij ir savas īpatnības. Tās pamats un mute pacelti no grīdas tik augstu, lai tanī būtu parocīga cepšana un vārīšana. Tāpēc krāsnij uzcirta pakšos salaistu tukšu pabūvi. Taisot to platāku par pašu krāsni, tai blakus izveidoja solu, ko izmantoja gulēšanai, lai gan gulēja arī uz pašas krāsns augšas. Tukšajā pakrāsnē ziemā nereti turēja vistas. Krāsnis blieteja no māliem vai mūrēja no akmeņiem vai ķieģeļiem.(att. 2.) Istabas atbrīvoja no dumiem, kad krāsnīm pievienoja mūrētu dūmeni. Dzīvojamo ēku paplašinot, parasti sinču otrā pusē, ar ieeju no tam, uzcēla otru cirtni, ko lietoja ka goda istabu vai dzīvošanai vasaras laikā, ja tai nebija ietasīta krāsns, bet to parvērta par patstāvīgu dzīvokli, ja, piemēram, sēta palika precēts dēls. Tādā gadījuma tur iemūrēja krāsni un ap to sadalija istabu vairakās telpās. Dūmus izlaida pa durvīm vai 20- 30 cm gariem aizšaujamiem lodziņiem. Telpu prasībām pieaugot, līdzīgā vaidā pārkārtoja arī agrāko istabu, bet sincēm cieši izbūvēja abas ārsienas, istabu stūriem piestiprinot gropētus stabus un tanīs ielaižot kaķētus guļkokus. No šīs telpas nereti ieejas pusē atdalīja nelielu vējtveri, bet atlikušo telpu izmantoja kā pieliekamo vai iekārtojot tajā īpašu virtuvi.
Uz 19.gs. vidu (50. – 70. gadi) attiecinamie matreāli Latgalē parādās jau 9.gs. Dominē apaļkoku guļbūves cirtnis krusta pakšos ar apaļiem pakša robiem apakšējā vainaga baļķu galos (senākais veids – vēlāk robu cirta augšējā baļķī.). Latgalē mazāk pazīstams pakšu robojums no abām pusēm. Lai baļķi ciešāk piegulētu cits citam, tos garenvirzienā kaķēja: senāk apakšējā baļķa virspusē, vēlāk – virsējā baļķa apakšpusē izcirta rievu. Baļķu starpā lika izžāvētas sūnas. Cirtņu lielums bija atkarīgs no baķļu garuma, augstums parasti bija 11 – 13 vainagi. Parastais būvmatreāls bija priežu un egļu baļķi. Baļķus rūpīgi gatavoja un žāvēja. Sīkak par ēku pamatiem. Senākos laikos latviešu ēku sienas celtas uz zemes bez jebkadiem pamatiem. Pirms vācu ienakšans latvietis nepazina ne kaļķu javu, ne mūrnieka amatu. Drīz vien latvieši saprata, ka lietderīgi zem pamata baļķiem novietot laukakmeņus (vidēja lieluma granīta gabalus), jo tie palielina siju izturību. Tie neatradās cieši cits pie cita un tikai nedaudz pacēlās virs zemes. Tomēr lielākoties, gatavojot pamatnīcas, priekšroka tika dota resniem, aptēstiem ozolkoka baļķiem vai bluķīšiem. Veidojot mūra klonu, ir ziņas, ka māliem kādreiz piejauca lopu asinis, lai klons būtu izturīgāks. Šādam nolūkam lietoja arī zvirgzdiem sajauktus kaļķus, ja tie bija tuvumā dabūjami. Vietām taisīti kloni no dedzinātiem ķieģeļiem. Koka grīdas vispirms sāka likt saimnieka kambarī no aptēstiem grodiem, nostiprinot tos ar koka tapām, bet pēc tam arī istabu telpās. Zāģētu dēļu grīdas līdz 19.gs. bija lauku sētas neparasta parādība, zinama turības un lepnuma pazīme. Dēļu grīdas mazgāja un kaisīja ar baltām smiltīm. Zemnieku mājā iztika bez dēļiem, jo grīdas vietā bija mala klons. Tikai jaunakajos laikos, kad ar kokmatreāliem sāka apieties taupīgak un arvien vairak izplatījas dēļu zāģēšanagan ar rokam, gan kokzāģētavās, būvbaļķus no saniem apzāģēja. Lai gan apzāģētie baļķi nav tik izturigi kā ar cirvi aptēstie, jo tajos vieglāk iesūcas lietus ūdens, kas tos bojā. Tādējādi guļbaļķu maju stūros vairs nebija izvirzīto pakšu galu. To slaidums kļuva sarežģītāks un smalkāks. Lai pakšus aizsargātu no lietus, tiem no abām pusēm pienagloja dēļus. Tas jau ir gadsimta pēdējās puses sasniegums. Koka grīdu likšanai cirtņa pirmajā vai otrajā vainagā paralēli ieejas durvīm ielaida trīs četrus baļķus – sijas. Divas no sijām noderēja arī par krāsns pamata balstiem. Cirtņa augšējam vainagam ņēma resnākus baļķus, kuros paralēli grīdas sijām ielaida vienu vai divas griestu sijas, virs kuram lika dēļu (vecākās ēkās arī plēstu apaļkoku) griestus. Siltuma saglabāšanas labad virs griestiem uzzieda mālus, uzbēra sausas lapas vai linu spaļus. No ārpuses siltuma saglabāšanai ierīkoja zavaliņu, kas sevišķi nepieciešams bija mājās ar klonu.
Griestus istabām sākumā taisīja no cieši saliktiem apaļgrodiem, ko balstīja pareti noliktas apaļkoku sijas. Lai griezti būtu gludaki, grodus sāka šķelt un aptēst. Kad ieviesās zāģēti dēļi, tos lika grieztos, šķautņu dēļus liekot ar atstarpēm, bet spraugas pārsedzot nomalēm. Šādiem griestiem arī sijas parasti bija šķautņaini aptēstas. Gadījās, ka istabu sienas iekšpusē aptēsa pat pēc ēkas uzcelšanas. Celtnes viscaur bija rūpīgi nostrādatas, jo Latgalē netrūka izveicīgu namdaru, sevišķi vecticībnieku vidū. Istabu cēlēji centās arī ēku ēku iekšpusi bagatīgi izrotat. Sevišķi iemīļotas bija dažādos rakstos no dēļiem izzāģētas logu apmales (att. 3.) , lieveņu margas u.c. sīkas detaļas, kā arī profilētu dēļu dekoratīvi apšuvumi zelmeņiem, durvīm un vārtiem. Raksturīgs arhitekturas veidojums ir vienslīpes jumta nosegums istabas pamatstavam zem dēļiem apšūtā zelmeņa, radot celtnes virsmai uzsvērtu izcilni.
Durvjailes dūmistabās bija mazas, parasti to izmēri bija: 1, 6 x 1, 0 , ar augstiem sliegšņiem. Durvis visbiežāk bija dubultseguma: iekšpusē vertikāli likti dēļi, ārpusē dažādā rakstā izlikti dēlīši, kas tolaik bija ēku vienīgais rotājums.
Zem viena jumta nereti apvienotas dažāda rakstura telpas, dažkārt pat dzīvojamās un saimniecības telpas. Majas celtas no apaļiem, labākajā gadījuma nomizotiem baļķiem. Būvkokus cirta tikai ziemā, kad apstajusies to sulu rite un augšana. Māju stūros guļbaļķi sastiprināti krusta pakšos jeb garpakšos. Tie ir senākie pakšu veidi. Vēlāk šo vienkāršo konstrukciju uzlaboja un mūsdienās pēc šī primitīvā pakšu veida var noteikt, ka ēka celta vismaz 18.gs. Baļķiem augšpusē iecirta apaļīgu robu apmēram puskoka dziļumā, kurā iegūla nākamais baļķis, vai arī baļķu galu augšpusē un apakšpusē izcirta apmēram vienu ceturto daļu. Apaļo sienu baļķū pašus galus no abam pusēm nedaudz aptēsa, lai labāk varētu iezīmēt izcērtamos padziļinajumus, kuri noderēja pakšu stiprināšanai – sasiešanai. Solis uz priekšu tika sperts, kad apaļos baļķus dzīvojamās telpās iekšpusē ar cirvi kārtīgi aptēsa, lai sienas būt līdzenākas. Nākamais skolis bija bija apaļo baļķu aptēšana no abām pusēm. Visās vecajās koka celtnēs katra guļbaļķa apakšā visā tā garumā latvietis iecirta ieapaļu rievu, tā saukto pāzi. Ar rīku, ko sauca par kaķi, ar ta diviem nagiem baķļī ieskrapēja līnijas, kuram baļķīs no augšas un apakšastiek nedaudz aptēsts – tā, ka augšējā baļķa rieva precīzi uzgulst apakšējā baļķa izcilnim. Kaķējuma vietu parasti aizpildīja ar pakulām vai balto purva sunu. (Kaķējums: guļbaļķa apakšpusē iedobta grope, lai cieši pieguļoši uzsēdinatu vienu vaiņagu virs otra. „Kaķis” - metala iznstruments – strīpvilcis gropes malu atzīmēšanai). Tā tiek aizkavēta lietus ūdens iekļūšana sienā. Arī sūnas var pamatīgāk ierīvēt starp baļķiem, tā aizturot aukstos vējus un palīdzot saglabāt siltumu. Celtņu sienas pasargaja platās jumta parkares, ko veidoja, pakāpeniski izvirzot uz āru – izlaižot – sienu augšējo baļķu galus un uz tiem guldot sparturi. Kopš seniem laikiem līdz pat mūsdienam priede un egle pieder pie visvairāk lietotiem un iecienītākajiem matreāliem. Sveķotā priede ilgi nepadodas trūdēšana, egle ir lokanāka un nelūzt tik viegli tur, kur jāiztur smagums, tāpēc īpaši piemērota sijām. Latvieši mājas cēla neizmantojot naglas, izmanototas tika koka tapiņas. Naglas bija dargs matreāls.
Senākajām (vientelpas) dzīvojamām ēkām jumtu kārtis iestiprināja zelmiņu baļķu galos iecirstajos robos. Pieaugot ēkas telpu skaitam un izmēriem, šo jumta konstrukciju papildināja ar spērēm un visbeidzot lika tikai jumtus ar spārēm. Zelmiņu baļķus savstarpēji sastiprināja ar koka tapām. Spāres iestiprināja vai nu cirtņa augšējā vainagā, vai īpašā baļķī, kuru uzlika uz gala sienu augšējo vainagu izlaistajiem galiem. Cirtņa un jumta augstumu parastā attiecība 1:1. Ja jumts balstījās tikai uz spārēm, ēkas zelmiņus aizsedza ar dēļiem, nereti izveidojot uzjumteni. Jumtus sedza ar rudzu salmiem, bet ezeru tuvumā nereti ar niedrēm, ko lika ar resgaļiem uz leju. No tiem izveidoga gan četru, gan triju, gan divu slīpņu pārklājumus. Dažkārt, kā jumtu segums minētas arī skaidas. Jumta kori nosedza ar sūnām, linu spaļiem, varēja parklāt arī ar velēnām, sīkākiem akmentiņiem un lauskām, virs seguma zināmos attālumos citu no cita liekot koka āžus. Visvairak izplatītais un latvietim vistīkamākais ir salmu jumts, kas ziemā aiztur aukstumu, vasarā – karstumu un it ļoti izturīgs, ja vien ir rūpīgi uzlikts. Gadsimta sākuma bieži vien likti arī lubu jumti. Tas sākotnēji bija visizplatītākais jumtu veids. No taisnas, bezzarainas priedes vai egles ar cirvi izplēsa lubas (kaut ko līdzīgu dēļiem), zem kurām lika lielus egļu mizu vai tāšu gabalus.
Pec pazīmju kompleksa kopuma Latgales dzīvojamās ēkas vistuvākas slavu teritorijas ziemeļrietum daļas – galvenokart Pleskavas, Novgorodas, Vitebskas, daļēji arī Tveras guberņas dzīvojamām ēkām. Latgales zemnieku sētas celtnu komplekss veidojās visai aktīvas slāvu t.i krievu un daļēji baltkrievu, celtniecības ietekmē. Krievu tautības centniecība bija aukstak attīstīta nekā tautas celtniecība Latgalē, tāpec šeit nereti tika dota priekšroka krievu tautības namdariem. Otkart, namdariem amata centri Latgales vidus un dienvidu daļā saskanēja ar krievu vecticībnieku – izceļotāju nošīm guberņām – visblēvākās izvietošanās apvidiem, bet tostarp šo vecticībnieku nodarbošanās nozarēm vadošā nozare bija namdara amatam. Krievu namdari strādāja pēc saviem paņēmieniem, kuri nebija pretrunā ar pasūtītāju prasībām. Jau 19.gs 70. gados zinami namdaru amata centri.
Meirānu ciema dūmistaba.
No Latgales zemnieku dzīvojamām majām kā vērtīgs agrakā laika posma reliktis Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā saglabāta, piemēram, Rēzeknes apriņķa Gaigalavas pagasta Meirānu ciema dūmistaba (att.1.), kas celta ap 1750.gadu. Tā ir Latgalei tipiska divtelpu māja un sastav no istabas, kurai ar statņu palīdzību piebūvets nams – sinces. Ēka celta tikai ar cirvi no apaļiem priedes baļķiem krusta pakšos. Pakšu robi apaļi, baļķu starpas liktas sūnas. Pamatus veido ļoti zemas laukakmeņu paviļas. Lai telpu aizsargātu no aukstuma, gar tās gala un ieejas sienu izvietots zemes uzbērums – paviļa, kas nostiprināts ar guļbaļķiem. Istabā apaļkoku griesti, namā griestu nav. Jumsts divslīpju, spāru, kāršu gali balstīti zelmiņa baļķos izcirstajos robos. Jumtam salmu segums, salmi likti ar resgaļiem uz leju. Kore nostiprināta ar koka āžiem. Istabai māla klona grīda. Ieeja mājā caur namu. Durvjaila 1,5 x 1,0 m, ar augstu sliegsni. Durvis vienviras, ar dēļu vienkārtas iesegumu. Iejas priekšā plakans akmens. Divi logi, izcirsti baļķu saduru vietās, to izmēri 40 x 20 cm. Viens no tiem gaismas logs gala sienā ar gaismas rūti, otrs dūmu izlaišanai sānu sienā, aizbīdāms ar dēlīti. Istabā pa kreisi no ieejas uz baļķu pamata no māliem blietēta bezvilkmes, bezdūmeņa krāsns. Tās kurtuve vērsta pret ēkas garsienu. Krāsnij pa diagonali pretī goda kakts.
1.Sādža Latgalē 1920. gadi.
3.Izrotatās logu apmales. Ēka celta 1860. gados Daugavpils apr. Krāslavas pag. Kalna-Romuļu sādžā.
Izmantotā literatūra
1.Bīlenšteins A. Latviesu koka celtnes un iedzīves priekšmeti. Pirmā daļa. Latviešu koka celtnes. Rīga 2001
2.Grundule I. Latgolys zemnīka sāta. Tāvu zemes kalendars. 1994
3.Kuplais M. Latvieša sēta. Enciklopēdija par latvieša dzīvi savā sētā. Rīga 2004
4.Kundziņš P. Latvju sēta. Zviedrija 1974
5.Latvijas lauku dzīves. Valsts muzejs (17. – 19.gs.) Rīga 1958
6.Latgale Brīvdabas muzejā. Latvijas etnografiskais brīvdabas muzejs. Rīga 1993
7.Latvijas etnografiskais Brīvdabas muzejs. Rīga 1978
8.Terentjeva L. Dzīvojamās mājas Latgalē laikā no 19.gs. II puses līdz 20.gs. 30. gadiem. // Arheoloģija un etnogrāfija XIII. 1979
9.Zeile P. Latgales kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Rēzekne 2006
10.http://www.virmus.lv/foto_r.php?index=2&path=image/big&img=sad (skatīts 5.12.2008.)
11.http://www.muzejs.lv/foto.php?index=5&path=image/big&img=082
(skatīts 5.12.3008.)
12.http://www.muzejs.lv/foto.php?index=1&path=image/big&img=082
(skatīts 5.12.2008.)
13.http://www.virmus.lv/index.php?akt=ob&menu=sub/85&img=085
(skatīts 5.12.2008.)
