E virza

Tajā ietverta Edvarta Virzas agrīnā dzeja krājumi "Biķeris" un "Dievišķās rotaļas", kā arī Vitauta Ļūdēna eseja "No tālas nākotnes" un prof. Janīnas Kursītes apcere par Edvartu Virzu un viņa dzeju.

Rakstu sastādītāja un komentāru autore Dr.philol. Anda Kubuliņa priekšvārdā atzīmē, ka Raksti iecerēti septiņos sējumos. Bibliogrāfiskās uzziņas gatavo LAB Misiņa bibliotēkas galvenā bibliotekāre Velga Kince. Morālu un lietišķu atbalstu Rakstu izdevējiem sniedz dzejnieka mazbērni Anna Žīgure un Edvards Liekna un māsasdēls Vitauts Ļūdēns.

Ievērojot hronoloģisko pēctecību, otrajā sējumā tiks apkopota publicistika, jo tai dzejnieks pievērsās ekstrēmajā Pirmā pasaules kara situācijā. Nākamie divi sējumi aptvers 20. un 30.gadu dzeju un nepublicētos dzejas darbus. Piektajā sējumā paredzēti izcilie franču dzejas tulkojumi, ar kuriem Edvarts Virza atšķīra jaunu lappusi latviešu kultūras vēsturē. Sestais sējums paredzēts "Straumēniem" un "Zaļajai Zemgalei", septītais kritikai.

Sabiedrības uzmanību ilgi noklusētajai Stērstu un Lieknu dzimtu lomai latviešu kultūrā pievērsa pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkotā vērienīgā literatūras izstāde un Rīgas Latviešu biedrības ciklā "Gaismu sauca" rīkotie Stērstu Andreja, Elzas Stērstes un Edvarta Virzas piemiņas sarīkojumi.

Daiļrades sākumposmā Virza ar dzejoļu krājumu “Biķeris” pieslējās dekadencei. “Biķerī”, nākamajā krājumā “Dievišķās rotaļas” (1919), tāpat arī tulkojumos Virza atklājās kā estēts un franču kultūras entuziasts (viņa atdzejojumā iznākušas trīs franču dzejas grāmatas). Turpmākajos krājumos “Laikmets un lira” (1923), “Skaidrība” (1927) un “Dzejas un poēmas” (1933) Virza tuvinājās jaunklasicisma poētikai, apdzejodams stabilas vērtības: zemnieka darbu, saskaņu ar dabu, patriotismu. 1923. gadā iznāca lirisko tēlojumu krājums “Zaļā Zemgale”, kuru var uzskatīt par “Straumēnu” priekšteci.

Būtībā “Straumēni” ir mitoloģisks teksts, kaut gan mītu ārējā atribūtika dievi, varoņi, grandiozas batālijas tajā nav lietota. Drīzāk tas vienlaikus ir gan mītus radošs, gan mītus atspoguļojošs darbs. Imants Ziedonis šai sakarā rakstīja: “Katrai tautai ir vismaz divas lielas dziesmas viena par varoņiem, otra par mājām.” Varoņdziesma tā, protams, ir teiksma par Lāčplēsi, savukārt “Straumēni” tas ir mīts par Mājām.

Kaut arī Virza nav konkretizējis poēmā aprakstīto laiku, acīm redzams, ka tā varētu būt pagājušā gadsimta beidzamā trešdaļa. Īstenībā precīzam datējumam nav nozīmes, jo “Straumēni” ir “bezgalīgs” teksts: reiz beidzies, tas atkal sāksies no gala, pakļaudamies laika ritmam. Uzmanības centrā nav vis kāds ārkārtējs notikums, bet gan lauku sētas ikdienas dzīve aršana, sēšana, mēslu vešana, siena pļauja utt.; taču šai gadījumā tieši ikdienišķais ir tas pats, kas mūžīgais. Virzas bieži lietotais “šogad” īstenībā nozīmē “katru gadu”, “vienmēr”, “mūžīgi”. Jo katra aprakstītā darbība, visviens, vai tā būtu zemes aršana, meža ciršana vai no pirmā acu uzmetiena tik nebūtiskā grābekļu labošana pirms siena pļaujas, ir veidojusies un slīpējusies cauri gadsimtiem.