Eduvards smiļģis 2

E. Smiļģis dzimis Rīgā. Šajā pilsētā viņš arī skolojies, ar īpašām teicamnieka spējām gan nav izcēlies, tolaik viņš baudīja bezrūpīgo bērnību. Kad Eduards pabeidza pamatskolu, tēvs viņam ieteica apgūt kādu amatu. Eduards sāka strādāt Manteļa mašīnbūves fabrikā no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, paralēli viņš turpināja mācības vakarskolā. Pēc darbīgas dienas Eduards devās mājup pāri Daugavai, pareizāk sakot, pāri naksnīgam tiltam uz Āgenskalna pusi. Arī vēlāk, pēc pirmizrādēm jaundibinātajā teātrī, Smiļģis mājup gāja kājām pāri Daugavas tiltam, mētelis plandēja vējā un galvā dzima jaunas idejas. Māju, kurā Smiļģis dzīvoja kopš četru gadu vecuma, citi dēvēja par „pili”. Apkārt mājai pletās dārzs, tālāk mežs, kas ar laiku pārtapa pilsētā. Par izglītību savā biogrāfijā Smiļģis raksta — Sāpju dievmātes baznīcas skola, Pētera — Pāvila vidējā mācību iestāde un Dr. Šlismaņa — Branta un Leo Konara dramatiskie kursi. Smiļģis līdz zināmam laikam savienoja darbu teātros ar tehnisko darbu rūpnīcā. Viņš apstiprina: „Jā, agrā jaunībā, mācīdamies par aktieri, es pelnīju dienišķo maizi, konstruējot tvaika mašīnas un pat aviācijas motorus”. Savu konstruktora talantu un ķērienu E. Smiļģis lika lietā savos lugu inscenējumos. „1912. gadā jaunais un talantīgais inženieris ar spīdošajām izredzēm nākotnē pēkšņi pamet darbu fabrikā un kļūst par profesionālu aktieri Jaunajā Rīgas teātrī.” E. Smiļģis interesi par teātri izjuta jau agrā bērnībā. Laikabiedru atmiņās pavīd fakti, kas liecina par to, ka interesi par teātri viņš saglabāja visu dzīvi. Tija Banga rakstīja: „Smiļģis interesējās par teātri vispār, par teātra vēsturi, par drāmas teoriju un brīvā brīdī pie vīna glāzes kala visfantastiskākos plānus par pilnīgi jauna teātra radīšanu...” Par iedvesmu radīt teātri pats Smiļģis rakstīja: „Par jauna teātra radīšanas stimulu kļuva mans jaunības sapnis — 1910. gadā, būdams jauns inženieris, es apmeklēju Maskavas Dailes teātri. Šā teātra skatuves mākslas daudzveidība noteica manu tālāko dzīves ceļu — radīt šādu teātri Latvijā.” Viņam tas izdevās — gan jaunības sapni īstenot, gan teātri izveidot, jo būtībā viņš „dzīvoja tikai teātrim, viss viņa mūža darbs bija saistīts ar to. Ap sevi viņš nemitīgi pulcēja cilvēkus, kuri, ja arī paši nestrādāja teātrī, tad vismaz dzīvi interesējās par mākslu”. Aspazija reiz valdības līmenī par Smiļģi iestājusies ar vārdiem: „Iegaumējiet to, ka Smiļģis ir stūrakmens, uz kura dibinājas viss teātris, bez viņa teātris nemaz nav iespējams!” Reti kurš šaubās par šiem viennozīmīgi viedajiem Aspazijas vārdiem. Ne velti Spēlmaņu...