Edvards Virza

Edvarda Virzas personība un darbi vairāk nekā 40 pēckara gadus raksturoti ar negatīviem apzīmējumiem melīgs, nacionālistisks, un daudzi no viņa darbiem tika noliegti un aizliegti ! 20.gs. 70 gados Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja par viņa precīzo, smalko redzējumu, par viņa ritmikas cēlumu un krāšņumu, un nevarēja saprast kādēļ Virzas darbi tika uzskatīti par sociālistiskajai Latvijai nepieņemamiem. Viņa ideāls, sekojot Montaskjē un franču klasicisma laiku uzskatiem, vienvaldība, kas balstās likumā un saprātā. Virzu visvairāk kaitināja, ja kritika viņu nodēvēja par skolieku kādā Viktora Eglīša ‘’virzienā’’ vai ‘’skolā.’’ Viņš bija diez gan godkārīgs, izmisīgi lauzās pēc patstāvības, cieši apņēmies kļūt par visu laiku lielāko latviešu dzejnieku. Vienīgi Puškinu un frančus (arī zināmiem ierobežojumiem) viņš bija ar mieru atzīt par meistariem.

Virza bija samērā neliela auguma, labi peldēja un prata veikli un dziļi nirt. Līdz ko virza sāka runāt, viņa sparīgā valoda, asā ironija ar uzviju izlīdzināja mazā auguma trīkumu. Virza nekad nelasīja no lapas vai grāmatas, bet tikai no atmiņas. Viņš allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Edvards pat spēja būt ļoti ‘’šarmants,’’ ja vien vēlējās

Dzīves laikā Virza ir sarakstījis ļoti daudz darbu, kuru galvenais saturs galvenokārt ir par latviešiem, latviešu dzīvi, zemniekiem un to problēmām. Savos darbos viņš izsaka arī savas pārdomas par attiecīgo tēmu. Pirmā publikācija dzejoļu cikls ‘’Nakts dziesma’’ žurnālā ‘’Dzelme’’1906. gadā. Dzejoļu krājums ‘’Biķeris,’’ attainotas alkas pēc intensīvās dzīves izjūtām (1907). ‘’Dievišķīgās rotaļas,’’ erotisks rotaļīgums, dzimtenes dabas tēlojums (1919).

• Edvards Virza ir viens no izcilākajiem 20.gs. latviešu dzejniekiem.

• Daudzi viņa darbi ilgus gadus bija aizliegti un slēpti.

• Miris 1940.g 10.martā un atdus Rīgā, meža kapos.