Edvarts Virza

Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza kopā ar pagaidu valdību 1919.gada janvārī atstāj Rīgu un dodas uz Liepāju. Tur viņš strādā laikrakstā Latvijas Sargs. Bet šī paša gada pavasarī, kad no Latvijas brīvvalsts Kurzemē bija atlicis tikai kuģis Liepājas ostā, uz kura patvērās pagaidu valdība, un kad gandrīz visa Vidzeme un Latgale bija lielinieku armijas ieņemta, Edvarts Virza no Liepājas caur Tallinu devās uz vienīgo tolaik vēl brīvo Latvijas pilsētu – Valku. Tur kopā ar O.Nonācu un J.Janševski Virza dibina dienas laikrakstu Tautas Balss. Savā īsajā pastāvēšanas laikā šis laikraksts kļūst par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu.

No 1921.gada līdz 1922.gadam Virza bija Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē. Atbraucis uz Franciju, dzejnieks jūt, ka ieradies savā otrajā dzimtenē, Franciju par otro dzimteni uzskatīja arī viņa sieva Elza Stērste. 1923. gadā Virza iestājās Zemnieku Savienības partijā. Šajā laikā Edvarts Virza sāk arī plaši runāt par saeimu, prasot vienvaldības nodibināšanu, jo stipra, vienota, sabiedrības vairākuma labprātīgi pieņemta valsts vara bija Edvarta Virzas politiskā pārliecība. Viņš arī publicē rakstus, kur uzstājās pret parlamentu un prasa Latvijai vadonību.

No 1923. līdz 1940.gadam bija laikraksta Brīvā Zeme literārās nodaļas vadītājs. Kādu laiku 30.gados bija arī Dailes teātra direktors un no 1934. līdz 1936.gadam bija Izglītības ministrijas mākslas nodaļas vadītājs.

Divdesmit Latvijas Republikas gadi ir arī Edvarta Virzas literārās darbības ražīgākie gadi. Trīsdesmitajos gados Virza devās trīs ceļojumos. 1930.gadā viņš atkal ceļo uz Franciju, 1932.gadā Virza dodas ceļojumā uz Atēnām, apmeklē Ungāriju, Dienvidslāviju un Bulgāriju, Rumāniju. 1934.gadā Virza apmeklē Padomju Savienību.

Edvarts Virza bija Preses biedrības goda biedrs. Viņš apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa II šķiru, ar franču un itāļu ordeņiem. Viņa darbi – Straumēni, Kārlis Ulmanis, un Jaunā junda – izpelnījās Kultūras fonda godalgas, kas sniedza ne tikai morālu gandarījumu, bet arī jūtamu materiālu atbalstu. 1938.gada 15.maijā Virza kļuva par Tēvzemes balvas laureātu.

A.Eglītis romānā atspoguļo Virzas augumu, rakstīdams: ”Virza bija patiesi īpatna parādība. Ikviens, taisīdamies viņu sastapt, jau sagatavojās satikties ar maza auguma cilvēku, bet katru reizi nācās izbrīnīties, ka viņš ir tik mazs!” E.Virza romānā Pansija pilī tiek raksturots: „Virzas mazais augums tomēr bija robusti būvēts. Viņam bija spēcīgas rokas ar spīlēm līdzīgu spiedienu. Viņš labi peldēja un prata veikli un dziļi nirt, kā to reiz pieredzēju Alūksnes ezerā, kad viņš, muskuļains un fauniski spalvains, metās uz galvas no laivas ūdenī...”

Edvarta Virzas rakstniecības devums sadalāms divos iezīmīgos posmos. Pirmajā viņš apdzied sievietes miesu un mīlestību, pieskaras dažādu dievību formām un tēliem. Šajā laikā maz vēl ir no Zemgales dzejnieka.