Edvarts Virza, īstajā vārdā Jēkabs Edvarts Liekna, ir zemgalietis. Viņš dzimis 1883. gada 27.decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas).
Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs manto Billītes (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārceļas Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi ir tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts var palikt mājās un nodoties literatūrai.
1902. gadā viņš uzsāk mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā. Bet monotonais darbs viņam nepatīk, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavada tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās Billītēs.
Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāk arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms piesaka kā dzejnieks. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija ir dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tiek izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris” (plašāk par krājuma tapšanu sk. „Edvarta Virzas daiļrade” „Mīlas lirika”), ko dēvē par pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu valodā. Un neviens nešaubījās, ka latviešu literatūrā ienākusi jauna, spēcīga personība.
1918. gada rudenī Virza pārnāk dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un strādā laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns.
1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza saraksta poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltī Elzai Stērstei. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu un apdzied visšķīstāko mīlestību. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecas. Pēc kāda laika, 1922. gadā, viņu ģimenē ienāk meita, mazā Amarillis, kurai tēvs veltījis vairākus dzejoļus.
No 1921. gada līdz 1922. gadam Virza bijis Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē. Atbraucis uz Franciju, dzejnieks jūt, ka ieradies savā otrajā dzimtenē. 1923. gadā Virza iestājās Zemnieku Savienībā. Šajā laikā Edvarts Virza sāk arī plaši runāt par saeimu, prasot vienvaldības nodibināšanu, jo stipra, vienota, autoritatīva valsts vara bija Edvarta Virzas politiskā pārliecība. Viņš arī publicē rakstus, kur uzstājās pret parlamentu un prasa Latvijai vadonību.
Edvarts Virza bija Preses biedrības goda biedrs. Viņš apbalvots ar Triju zvaigžņu
