Ēģiptes civilizācijas gaišā puse

Kā pirmās valstiskās formas arhaiskajā jeb pirmsvēsturiskajā (arī pirmsdinastiskajā) periodā parādījās nelielas valstiņas vai zemes – nomas, kā tās sauca senie grieķi. Nomas pārvaldīja vietējie valdnieki – nomarhi. Tādas visā Nīlas ielejā bijušas vairāki desmiti. Nomas pakāpeniski apvienojās nelielās valstiņās, bet pēdējās sāka veidot kaut ko līdzīgu federācijai. Ap 4. gadu tūkstoša beigām Nīlas ielejā bija izveidojušās divas šādas federācijas – Augšēģipte un Lejas Ēģipte. Tā, ap 3500.g. p.m.ē. Augšēģiptē valdīja trīs karaļnami un tikai ap 3000.g. p.m.ē. sākās vienotas Ēģiptes valsts konsolidācija, kuru pilnībā pabeidza Ēģiptes pirmais faraons Meness, kuram kā monarham pakļāvās visi Ēģiptes vietvalži – nomarhi.

Vienotas valsts struktūras veidošanās sakrīt ar irigācijas sākšanos un Nīlas ūdens plūsmas regulēšanas uzsākšanu. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu teikt, ka irigācijas darbu organizēšanas nepieciešamība objektīvi izraisīja sabiedrības strukturēšanos, jo šī bija galvenā Ēģiptes valsts funkcija. Tas nozīmē, ka šīs sabiedrības un valsts organizatoriskā forma faktiski bija pakārtota ģeofiziskajiem vides apstākļiem un nodrošināja to izmantošanu sabiedrības kopīgajās interesēs.

Šajā laikā ēģiptieši izveidoja arī tirdzniecības floti un nostiprināja jūras tirdzniecību ar Vidusjūras austrumu piekrastes ostām. Ēģiptes kuģi veda kokmateriālus no Libānas, būvniecībā izmantojamu akmeni no Nūbijas tuksneša pa Nīlu.

Pēc 2500.g. p.m.ē., Vidējās valsts periodā, Ēģipti piemeklēja ilgstošs sausums. Apmēram trīs gadsimtus valsti tricināja sacelšanās un nekārtības, kas stipri novājināja dievišķo faraonu varu. Varu pakāpeniski pārņēma Augšēģiptes zemju valdnieki Tēbās, kuri mazāk centās pielīdzināt sevi dieviem un bija daudz pieejamāki. Arī savā politikā viņi centās...