Ēģiptes piramīdas

• iepazīties ar piramīdu pirmsākumiem, gūt vispārēju priekšstatu par Senās Ēģiptes arhitektūru

• izprast seno ēģiptiešu mirušo kulta nozīmi, jo reliģijai ir cieša saistīta ar piramīdu celtniecību

Kad vieta bija izraudzīta un klints attīrīta no smiltīm, iezīmēja piramīdas pamatus. Nogāzēm vajadzēja būt vērstām tieši pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem, tāpēc pirms darba sākšanas priesteris astronoms novēroja zvaigznes, lai noteiktu, kurā pusē īsti atrodas ziemeļi. Tad ar mietiem un palmu šķiedru mērauklu norobežoja pamatu laukumu. Aukla ar laiku izstiepās, tāpēc vēl jo vairāk jābrīnās, ka, lai gan Lielās piramīdas sānu malas ir apmēram 230 metru garas, tās atšķiras cita no citas tikai par nepilniem 20 centimetriem.

Teorētiski faraons pats atrada šo vietu un nolika tajā piramīdu, jo, būdams dieva dēls, bija visvarens un viszinošs. Praktiski šo darbu veica viņa ierēdņi un faraons to simboliski attēloja īpašā ceremonijā, tāpat kā mūsdienās svarīga persona iegulda jaunbūves pamatakmeni.

Reizēm faraons ieradās noturēt ceremonijas, kas nodrošinātu dievu labvēlību viņa piramīdas būves laikā. Viņš izskatīja priekšlikumus par vietas izvēli, un viņam palīdzēja priesteris, kas tērpies kā rakstu dievs Tots.

Faraons bieži vien arī deva rīkojumus savam arhitektam. Visslavenākais ēģiptiešu arhitekts bija Imhoteps, kas apmēram 2646.g. p.m.ē. uzcēla pirmo piramīdu faraonam Džoseram. Imhotepa slava bija leģendāra. Viņu uzskatīja par burvi. Stāsta, ka Imhoteps izgudrojis paņēmienu, kā būvētno kaltiem akmeņiem. Tas var būt taisnība, jo nav nekādu liecību, ka kādā agrāku laiku būvē būtu izmantots galvenokārt akmens.

Piramīdas būvē izmantoja vairākus akmeņu veidus. Vietējo kaļķakmeni izmantoja bluķiem, no kuriem veidoja piramīdas iekšieni, bet vislabāko kaļķakmeni veda pāri upei no lauztuvēm pie Tūras un no Mugatamas pakalniem, lai veidotu tās ārējo apvalku. Svarīgām detaļām izmantoja granītu. Faraona rakstveži sastādīja sarakstus, kuros norādīja, cik daudz akmeņu vajag un cik lieliem ir jābūt bluķiem. Šos sarakstus uzraugiem, kuru pārziņā bija akmeņlauztuves un kuri rūpīgi pierakstīja izcirsto un prom aizgādāto bluķu skaitu.

Katru bluķi ar svirām uzcēla uz šļūcēm, kuras vilka pa baļķiem noklātu ceļu. Lai samazinātu berzi, ceļu nolēja ar ūdeni vai dubļiem.

Vislabākais kaļķakmens atradās zemē, un tam klāt tika, izcērtot tuneļus klintīs. Lauztuvju strādnieki lietoja darbarīkus, kuri bija gatavoti no ļoti cieta akmens, ko sauca par dolorītu, vai arī no vara, tāpēc, ka cilvēki vēl nebija atklājuši, kā iegūt dzelzi.

Akmeņlauži strādāja brigādēs. Pirms izcirsto akmeņu aizvākšanas no lauztuvēm viņi uzkrāsoja uz tiem savas brigādes nosaukumu, tā, ka bija iespējams kontrolēt brigādes darbu. Uz piramīdu akmeņiem ir atrasti tādi nosaukumi kā „laivas brigāde”, „ sceptera brigāde”, „sparīgā brigāde” un „izturīgā brigāde”.

Tālu dienvidos pie Asuānas akmeņlauži skaldīja granītu faraona sarkofāgam jeb šķirstam. Granītu izmantoja arī apbedījuma kameras sienu apšūšanai un durvju aplodu un pārsegumu darināšanai.