Projekta vadītāja (s):
Rīga2007
Saturs
Ievads3
1.Piramīdu pirmsākumi5
1.1. Senās Ēģiptes arhitektūras priekšstati5
1.2. Piramīdu formas6
2. Piramīdu mistika7
2.1. Piramīdu maģiskie skaitļi7
2.2. Senās Ēģiptes mirušo kults8
2.3. Piramīdu nozīme9
3. Piramīdu celtniecība10
3.1. Pamatu likšana10
3.2. Akmeņu ieguve11
3.3. Piramīdu celšana11
3.4. Strādnieku uzdevumi12
3.5. Darbnīcas14
3.6. Kapa noslēgšana14
Secinājumi15
Pielikums16
Izmantotā literatūra17
Ievads
Saules zeme, gadu tūkstošus vecā Ēģipte jau sen ir šķitusi cilvēcei noslēpumaina un mīklaina. Tās zvērgalvainie dievi, varenās piramīdas, mūmijas un hieroglifiskais raksts saista fantāziju un modina ziņkārību. Šī ziņkārība sevišķi iedegās pēc Napoleona kara gājiena uz Ēģipti, jo zinātnieki un mākslinieki, kuri pavadīja lielo karotāju, dziļāk ieskatījās Ēģiptes zemē un tās pieminekļos. Pēc tam izpauda savus novērojumus dažādos darbos.
Kas gan cilvēkus piesaista varenajiem akmens monumentiem? To vecums? Apmēri? Varenums? Nenoliedzami, tomēr galvenais piramīdu valdzinājums ir noslēpums, kas tās apvij kā neredzams oreols. Kas, kad un kādā veidā ir uzbūvējis šos akmens milžus, ko jau senie grieķi nosaukuši par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem? Un kādā nolūkā tas tika darīts? Neparasti, bet šī tēma ir aktuāla pat mūsdienās. Tā piemēram, britu zinātnieki apgalvo, ka ir beidzot atrisinājuši Ēģiptes piramīdu celtniecības noslēpumu. Izrādās, ka tas slēpjas dziļajās atšķirībās starp tā laika ekonomiku un situāciju mūsdienu darba tirgū. «Noslēpums ir tāds, ka nekāda noslēpuma pašā celtniecības metodikā nav! Viņi vienkārši nesa klinšu bluķus un lika vienu uz otra,» savā rakstā žurnālā «Nature» atklāj britu zinātnieks Saundtreks. «Īstais noslēpums ir darba ražīgumā — Gizas piramīdas ir visās nozīmēs neapgāžams pierādījums tam, cik neticami efektīvs un kārtīgs, salīdzinot ar tagadējo nīkulīgo «40 stundu darba nedēļas/algas pielikumu/sociālo garantiju» strādāšanu, bijis strādnieku darbs.»
Šī projekta mērķis ir radīt priekšstatu par Senās Ēģiptes piramīdu kultūrvēsturisko nozīmi un to celtniecību, arhitektūru.
Darba uzdevumi ir:
•iepazīties ar piramīdu pirmsākumiem, gūt vispārēju priekšstatu par Senās Ēģiptes arhitektūru
•izprast seno ēģiptiešu mirušo kulta nozīmi, jo reliģijai ir cieša saistīta ar piramīdu celtniecību
•iepazīties ar piramīdas celtniecības darbiem
Darba struktūra ir izveidota vienkārša. Projekta pirmās nodaļas „Piramīdu pirmsākumi” un „Piramīdu mistika” sniedz informāciju par piramīdu simboliku un dažādiem pieņēmumiem, kas saistīti ar to monumentalitāti. Kā arī iepazīstina ar nolūku kādēļ tika celtas piramīdas, lai pēc iespējas labāk izprastu piramīdu celtniecību un strādnieku motivāciju šim šķietami nepaveicamajam darbam mūsdienu cilvēka izpratnē. Darbā netiek apskatītas katras piramīdas raksturojums, bet gan tiek aplūkota vispārēja piramīdas nozīme Senās Ēģiptes sabiedrībā un sīkāk raksturoti tieši celtniecības darbi, mēģinot pēc vēsturiskajām liecībām un atradumiem, izveidot ainu par būvniecības procesiem. Šādā veidā tiek parādīts projekta pētāmās problēmas raksturojums un tās nozīmīgums.
1.Piramīdu pirmsākumi
1.1. Senās Ēģiptes arhitektūras priekšstati
Nozīmīgākais mākslas veids Ēģiptē bija arhitektūra. Ēģiptes celtnieki pirmie apzinājās mākslas formu likumības un apguva tādus formas elementus kā taisnas līnijas un plaknes, horizontāles un vertikāles, taisnus leņķus, simetriju. Tam pakļāvās arī tēlniecība un glezniecība – ciļņi, apaļskulptūras, sienu gleznojumi kāpināja celtņu izteiksmīgumu. Kopš šī laika cilvēku figūras tika veidotas stingri vertikālas, daudzfigūru kompozīcijas izkārtojās uz vienas horizontāles. Sāka attīstīties arī vienādu intervālu iedarbības izpratne (atstarpes starp figūrām), kā arī dažādu izmēru figūru atveidošanas princips (valdnieks liels, vergi mazi).
Ēģiptes arhitektūras raksturīgākie tipi ir kapenes un templis. Tieksmē pēc mūžīgā ēģiptieši šīs celtnes veidoja akmenī. Tāpēc arī tās daļēji saglabājušās līdz mūsu dienām, turpretim no niedrēm, koka un ķieģeļiem celto piļu, māju un agrīno tempļu formas pazīstamas tikai pēc izrakumu materiāliem, atveidiem un analoģijas ar sarkofāgiem. Akmens celtnēm arhitekti izmantoja granītu, diorītu, dzeltenīgo un sarkano cieto smilšakmeni, dažādus kaļķakmens paveidus, visbiežāk alabastru, jo Ēģipte bija akmeņiem bagāta zeme.
Raksturīgākais valdnieka kapeņu veids Senajā valstī bija piramīda. Pašreiz ir zināmas aptuveni 50 piramīdu atliekas un ap 10 samērā labi saglabājušās piramīdas Lībijas tuksneša malā. Grandiozākās no tām redzamas Gīzā, netālu no Kairas. Tās ir IV dinastijas valdnieku Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīdas (XXVII gs. p.m.ē.). To augstums un pamatnes kvadrāta malas garums ir attiecīgi 146,6 (mūsdienās 137) un 233,77 m; 143,5 un 215,25 m; 62 un 108,4 m. Heopsa piramīda (arhitekts – virspriesteris Hemiuns) ir unikāla sava augstuma, izvietojuma un konstrukcijas meistarības ziņā. Lielās piramīdas majestātiskumu nosaka formu vienkāršība un grandiozie izmēri. Piramīdu aizpilda akmens bluķi, un tās iekštelpas sastāv tikai no nedaudziem ieslīpiem, šauriem gaiteņiem un nelielas apbedīšanas kameras (10,4 x 5,20 m). Piramīdas cēla, akmens kārtas uzkraujot citu uz citas ar zemes uzbēruma palīdzību. Celtni pabeidzot, uzbērumu noraka. Tāda apjoma darbi varēja tikt veikti tāpēc, ka valdniekam bija iespējams nodarbināt lielu skaitu vergu un brīvo zemnieku. Piramīdas skaldnes sedza balta kaļķakmens plātnes. To līdz spīdumam noslīpētās virsmas atspoguļoja mūžīgi mainīgo atmosfēru, tādējādi lieliski iekļaujot celtni apkārtējā vidē. Arī tagad, kad slīpētais segums vairs neeksistē, piramīda tomēr daļēji atspoguļo debesu gaismas efektus.
Nākamajos gadsimtos (V – XII dinastija) piramīdu celtniecībai nevarēja atļauties tik plašus līdzekļus, tāpēc to izmēri saruka. Piramīdas cēla no neizturīgiem materiāliem, un līdz mūsu dienām tās nav saglabājušās. Jaunajā valstī valdniekus guldīja klinšu kapenēs. Un tikai Vēlīnās valsts laikā etiopiešu dinastijas pārstāvji atkal atgriezās pie piramīdu celtniecības. Laikā no 750. līdz 350. g. p.m.ē. Nūbijā (Kušā) tapa ap 180 piramīdu, kuru augstums bija no 6 līdz 50 m.
1.2. Piramīdu formas
Pirmās ēģiptiešu kapenes tika nosauktas par mastabām, kas arābu valodā nozīmē sols, jo tās atgādina plakanu, smagnēju solu, ko arābi novieto savu māju priekšā. Sarkofāgs ar iebalzamētu mirušo atradās apakšzemes kamerā, ko ar virszemes telpu savienoja dziļa eja. Pēc apbedīšanas eju aizbēra. Mastabas virsbūve sākumā bija tikai smilšu un akmens šķembu uzbērums, aplikts ar nededzinātiem ķieģeļiem. Uzbērumam blakus austrumu pusē bija iežogots pagalms aizlūguma rituālam. Vēlāk mastaba izveidojās ļoti plaša, ar vairākām iekštelpām, kas bija domātas dāvanu novietošanai un reliģiskajām ceremonijām, arī lūgšanu telpas paplašinājās, līdz beidzot tās aizņēma vairākas zāles, koridorus un noliktavas. Virsbūve tika mūrēta no ķieģeļiem, arī pagalma vietā ar laiku radās no ķieģeļiem būvēta slēgta lūgšanu telpa ar upuru altāri. Ieeju pagalmā veidoja portiks ar masīviem taisnstūra stabiem, uz kuriem bilžu rakstā bija iecirsts mirušā vārds un arī viņa tēls cilnī. Uzraksts un tēls bija domāti kā pazīšanās zīmes aizgājēja dvēselei, kas pēc ēģiptiešu ticējumiem nāca un gāja.
Valdnieku kapeņu klasiskā forma – piramīda izveidojās pakāpeniski. Lai kāpinātu valdnieka kapenes vizuālo iespaidu, faraona Džosera arhitekts Imhoteps nolēma kapeni paplašināt ne tikai horizontāli, bet pacelt arī vertikāli. Pēc vairākām izmaiņām plānā un iecerēs viņš beidzot terases veidā novietoja citu virs citas it kā sešas mastabas – sešus akmens blokus, kas uzlikti cits virs cita, uz augšu arvien sašaurinājās, līdz beidzot izveidoja 60 m augstu piramīdu, kas iekļāvās lielā, no lūgšanu telpām un pagalmiem veidotā ansamblī, kas bija izvietots uz mākslīgās terases un ko apņēma akmens plātnēm apšūts mūris.
2.Piramīdu mistika
2.1. Piramīdu maģiskie skaitļi
Kas gan cilvēkus piesaista varenajiem akmens monumentiem? To vecums? Apmēri? Varenums? Nenoliedzami, tomēr galvenais piramīdu valdzinājums ir noslēpums, kas tās apvij kā neredzams oreols. Kas, kad un kādā veidā ir uzbūvējis šos akmens milžus, ko jau senie grieķi nosaukuši par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem? Un kādā nolūkā tas tika darīts?
Uz pirmajiem diviem jautājumiem zinātne ir spējusi rast atbildi, bet uz pārējiem izvirzījusi tikai daudzmaz ticamas hipotēzes.
Grandiozo veidojumu apmēri cilvēku prātiem lika šaubīties, vai piramīdas vispār iespējams uzcelt cilvēciskām būtnēm. Viduslaikos valdīja uzskats, ka piramīdas Dieva uzdevumā cēlis Jāzeps, lai tur glabātu sēklas. Vēl joprojām turpina eksistēt versija, ka piramīdas varēja uzbūvēt citplanētieši, kas no citām planētām atlidojuši uz Zemi un uzbūvējuši piramīdas, taču šai versijai nav nekādu vērā ņemamu pierādījumu.
Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka piramīdas ir faraonu kapenes, mauzoleji. Taču tā sauktie piramidologi ar šo apsvērumu nav apmierināti. Viņi uzskata: pētot Lielās piramīdas izmērus un izvietojumu, cilvēkiem ir iespēja uzzināt visu par pasaules uzbūvi, kas cilvēcei atklāta par piramīdu. Kā lai izskaidro, ka senie cilvēki precīzi zināja attālumu no Zemes līdz Saulei. Un piramīdas augstums (146,6 metri) ir precīza viena miljardā daļa no planētu attāluma, kas vēlāk nosaukta par astronomisko vienību. Viņi zināja arī Zemes masu, kuras viena kvadriljonā daļa atbilst piramīdas masai (5,92 miljoni tonnu). Un no kurienes senā civilizācija uzzinājusi par skaitli, kas tikai aptuveni aprēķināts 18. gadsimta vidū. Sadaliet piramīdas augstumu ar laukumu vai sadaliet divkāršotu augstumu ar perimetru, un jūs iegūsiet skaitli – tieši 3,14159 (slavenais skaitlis "pī")
Un tās nebūt nav visas dīvainās sakritības. Lielās piramīdas puse, kur ir galvenā ieeja, vērsta pret Ziemeļpolu, kļūdoties tikai par četrām minūtēm. Ar tādu pašu precizitāti meridiānā novietotas dažas mazākās - Hefrena un Menkaura piramīda. Vai tā patiesi ir nejaušība, ka Lielā piramīda atrodas uz 29. platuma grāda 59. minūtes? Vai nebūtu pareizāk uzskatīt, ka celtnieki nedaudz "kļūdījušies" un mērķējuši uz 30. platuma grādu?!
Viens no Heopsa piramīdas galvenajiem koridoriem ir ar 26 grādu 18 minūšu slīpumu pret apvārsni. Astronomi uzskata, ka tas vērsts pret noteiktu punktu debesjumā. Pēc astronomu aprēķiniem, šajā punktā kādreiz spīdējusi zvaigzne Drakona Alfa - zvaigzne, kas pildījusi tagadējās Polārzvaigznes lomu. Tātad celtnieki speciāli izbūvējuši tādu slīpu koridoru, lai no skatu laukuma varētu redzēt toreizējo "polāro" zvaigzni Drakona Alfu. Kur tajos tālajos laikos senie celtnieki smēlušies matemātikas un astronomijas zināšanas? Atbildes nav...
2.2. Senās Ēģiptes mirušo kults
Ēģiptē pastāvēja mirušo kults. Ēģiptieši ticēja dzīvei pēc nāves un tam, ka faraons ir debesu dievs Hors, kas pēc nāves nonāks pazemes dieva Ozīrisa valstībā un tur dzīvos mūžīgi. Ēģiptieši dzīvoja , lai nomirtu, jo pastāvēšana uz šīs zemes bija tikai sagatavošanās aizsaules dzīvei.
Mirušo kults ir apliecinājums nevis ēģiptiešu drūmumam, bet gan prieka un dzīves mīlestībai. Pēc viņu priekšstatiem, nāvei nav varas pār cilvēka ķermeni, jo paredzēta tās augšāmcelšanās. Tādēļ dzīve ir mūžīga un dzīvība neiznīcināma. Ēģiptieši tāpat kā citas tautas, ticēja, ka nāve ir nevis cilvēka eksistences beigšanās, bet gan tās pāreja citā pasaulē. Uzskatīdami, ka pēcnāves dzīve ir tikai savdabīgs turpinājums dzīvei virs zemes, ēģiptieši centās dot mirušajiem iespēju lietot šajā iedomātajā pasaulē visus priekšmetus, kurus mirušais lietojis savas dzīves laikā. Viņi ticēja, ka mirušais, saņemdams no saviem tuviniekiem ēdienus, dzērienus un dažādus viņiem nepieciešamos priekšmetus, spēs dzīvot mūžīgi un aizsargās savus pēcnācējus, kuri palikuši virs zemes. Tieksme nodrošināt mirušajam mūžīgu dzīvošanu pirmkārt izpaudās līķa apglabāšanas veidā. Vissenākajos laikos mirušos ietina ādās, mašā vai audumā un bieži vien guldīja kapā saliektā stāvoklī, kas atgādina gulošu cilvēku. Ķermenim blakus novietoja ēdienus, ieročus, kā arī cilvēku un dzīvnieku statuetes.
Senās Valsts periodā, kad sāka veidoties vissenākā vergturu valsts, mirušo piemiņas kultam bija jānostiprina doma par jaunās - vergturu iekārtas nemainīgumu un mūžīgumu. Bagātos ierēdņus un priesterus sāka apglabāt lielās kapenēs (mastabās). Mirušā ķermeni iebalzamēja, lai tas varētu eksistēt mūžīgi. Uz kapeņu iekšējo telpu sienām parasti attēloja mirušo aristokrātu, viņa ģimeni un īpašumus - viņam piederējušos ganāmpulkus un laukus, kuros strādāja viņa padotie. Turpat tika uzzīmētas medību un zvejas ainas, strādājošie amatnieki un dažādas sadzīves ainas. Zīmējumus paskaidroja uzraksti un skaitļi. Lai mirušajam aizkapa valstībā nodrošinātu labklājību, tuvinieki nesa viņam upurus.
Mirušo piemiņas kultam, kas Ēģiptē bija plaši izplatīts, bija jānostiprina tautas masās ticība tam, ka īpašās apbedīšanas ceremonijas un īpašs reliģiski maģisks rituāls nodrošina aristokrātiem iespēju saglabāt aizkapa pasaulē uz viņu kapeņu sienām attēlotos īpašumus un priviliģēto stāvokli, kuru viņiem nodrošinājis valdnieks. Līdz ar to ticējumu sistēma palīdzēja ideoloģiski nostiprināt visu vergturu iekārtu kopumā. Pielīdzinādami dabas parādības un spēkus dievībām, ēģiptieši centās apvienot domu par nemitīgi atdzimstošās dabas mūžīgumu ar priekšstatu par mirušā un dievībai pielīdzinātā senča augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Senās Valsts periodā, kad šie ticējumi sāka tērpties teoloģijas formā, senais ūdens un augu valsts dievs Oziriss kļuva par mirušo piemiņas kulta centrālo figūru. Priekšstats par Ozirisu kā par augu valsts un ūdens dievu veidojās zemkopības rašanās laikmetā. Izjuzdami savu atkarību no dabas, ēģiptieši uzskatīja, ka viņu laicīgā un aizkapa dzīve ir atkarīga no Ozirisa: tieši Ozirisā bija it kā iemiesoti dabas apslēptie un mūžīgie spēki. Tāpēc Ozirisa augšāmcelšanos uzskatīja par ķīlu cilvēka atdzimšanai jaunai dzīvei aizkapa pasaulē.
2.3. Piramīdu nozīme
Senie ēģiptieši ticēja, ka faraons, viņu valdnieks, ir Saules dieva dēls. Kamēr viņš valdīja zemes virsū viņš bija Hors jeb lielā Saules dieva Ra dēls. Nomiris viņš no dzīvo valstības pārcēlās uz mirušo valstību, kur savienojās ar pašu dievu Ra. Viņa pēctecis faraona tronī kļuva par jauno Horu šajā pasaulē.
Kad saule nozuda rietumos, ēģiptieši domāja, ka Saules dievs ceļo cauri naktij. Viņi zināja, ka nākamajā rītā tas atdzims. Viņi ticēja, ka nomirušais faraons ceļo uz rietumiem līdz ar sauli. Tāpēc mirušo valstība atradās rietumos, un šā iemesla dēļ ēģiptieši cilvēkus apbedīja rietumos no Nīlas. Pilsētas viņi būvēja austrumu pusē.
Ar labu valdnieku, kas dzīvoja mūžīgi, Ēģipte baudītu jebkuru dievu labvēlību. Bet, lai to nodrošinātu, faraona miesas vajadzēja saglabāt, citādi viņa gars mirtu. Piramīdas bija milzīgi cilvēka roku darināti kalni, kas bija domāti faraona ķermeņa pasargāšanai uz laiku laikiem. Dziļi to iekšienē atradās valdnieka apbedījuma kamera. Kaut arī viņa pavalstnieki necerēja iemantot tādu pašu dievišķu nemirstību kā faraons, tomēr viņi cerēja uz pēcnāves dzīvi. Piramīda bija tādas cerības simbols. Tā solīja mūžīgu labklājību, ja būs nodrošināta faraona savienība ar dieviem.
Piramīdas forma atgādināja uz zemes krītošus saules starus. Ēģiptiešiem tā simbolizēja Dieva enerģijas izpaudumu pasaulē. Tika uzskatīts, ka faraons pa šiem stariem var nokļūt debesīs. Piramīda simbolizēja arī pasaules radīšanu, kad pirmā zeme pēc pasaules radītāja Atuma gribas pacēlās no ūdens stihijas Nun kā pirmatnējais kalns-sala Benbens . Piramīda nozīmēja esošā rašanos no nebūtības. Tā atgādināja un viesa cerību par mirušā cilvēka iespējamo atdzimšanu.
3.Piramīdu celtniecība
3.1. Pamatu likšana
Zinātnieki uzskata, ka pirmās piramīdas pamati ielikti gandrīz pirms pieciem tūkstošiem gadu. Atēnu veidošanās laikā Heopsa piramīdai jau bija tūkstoš gadu, tieši tāpēc pat sengrieķis Hērodots , pirmais, kas atstājis pierakstus par septiņiem pasaules brīnumiem, balstījies uz ēģiptiešu priesteru stāstiem, pēc kuriem var uzzināt, ka pēc Ziemeļēģiptes un Dienvidēģiptes apvienošanas, Ēģiptes vēsturē sākās jauns labklājības posms, kas nesa līdzi arī mākslas dzīves uzplaukumu. Par nozīmīgāko mākslas jomu izveidojās arhitektūra, kur galveno vietu ieņēma faraonu un augstākās aristokrātijas pārstāvju monumentālās kapeņu būves. Tas izskaidrojams ar Ēģiptē plaši izplatīto mirušo kultu. Senie ēģiptieši pat nelietoja vārdu ‘nāve’, bet runāja par ‘norietu’, un tāpēc saviem mirušajiem cēla mūža mājokļus, ko sauca par ‘mūžīgajiem horizontiem’, un apgādāja ar visu dzīves turpināšanai nepieciešamo. Saprotams, ka faraoni un aristokrātija lielu uzmanību veltīja tam, lai nodrošinātu sev piedienīgu pēcnāves dzīvi. Toties vienkāršā tauta sev mūža mājokļus nav varējusi atļauties būvēt, tā savus mirušos apglabāja ovālās smilšu bedrēs, ietītus baltā drēbē.
Katrs faraons sāka celt savu piramīdu jau ilgi pirms tam, kad bija kļuvis vecs vai gaidīja nāvi, tāpēc, ka šis darbs prasīja daudzus gadus. Viņš pavēlēja arhitektam izgatavot piramīdas uzmetumus un nosūtīja savus ierēdņus izvēlēties tai piemērotu vietu kalna nogāzē rietumu pusē no Nīlas. Šai vietai vajadzēja būt uz stingra pamata, lai noturētu pabeigtās piramīdas milzīgo smagumu, taču ne pārāk tālu no upes, tāpēc ka daudzos akmeņus no lauztuvēm piegādāja ar laivām.
Kad vieta bija izraudzīta un klints attīrīta no smiltīm, iezīmēja piramīdas pamatus. Nogāzēm vajadzēja būt vērstām tieši pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem, tāpēc pirms darba sākšanas priesteris astronoms novēroja zvaigznes, lai noteiktu, kurā pusē īsti atrodas ziemeļi. Tad ar mietiem un palmu šķiedru mērauklu norobežoja pamatu laukumu. Aukla ar laiku izstiepās, tāpēc vēl jo vairāk jābrīnās, ka, lai gan Lielās piramīdas sānu malas ir apmēram 230 metru garas, tās atšķiras cita no citas tikai par nepilniem 20 centimetriem.
Teorētiski faraons pats atrada šo vietu un nolika tajā piramīdu, jo, būdams dieva dēls, bija visvarens un viszinošs. Praktiski šo darbu veica viņa ierēdņi un faraons to simboliski attēloja īpašā ceremonijā, tāpat kā mūsdienās svarīga persona iegulda jaunbūves pamatakmeni.
Reizēm faraons ieradās noturēt ceremonijas, kas nodrošinātu dievu labvēlību viņa piramīdas būves laikā. Viņš izskatīja priekšlikumus par vietas izvēli, un viņam palīdzēja priesteris, kas tērpies kā rakstu dievs Tots.
Faraons bieži vien arī deva rīkojumus savam arhitektam. Visslavenākais ēģiptiešu arhitekts bija Imhoteps, kas apmēram 2646.g. p.m.ē. uzcēla pirmo piramīdu faraonam Džoseram. Imhotepa slava bija leģendāra. Viņu uzskatīja par burvi. Stāsta, ka Imhoteps izgudrojis paņēmienu, kā būvētno kaltiem akmeņiem. Tas var būt taisnība, jo nav nekādu liecību, ka kādā agrāku laiku būvē būtu izmantots galvenokārt akmens.
3.2. Akmeņu ieguve
Piramīdas būvē izmantoja vairākus akmeņu veidus. Vietējo kaļķakmeni izmantoja bluķiem, no kuriem veidoja piramīdas iekšieni, bet vislabāko kaļķakmeni veda pāri upei no lauztuvēm pie Tūras un no Mugatamas pakalniem, lai veidotu tās ārējo apvalku. Svarīgām detaļām izmantoja granītu. Faraona rakstveži sastādīja sarakstus, kuros norādīja, cik daudz akmeņu vajag un cik lieliem ir jābūt bluķiem. Šos sarakstus uzraugiem, kuru pārziņā bija akmeņlauztuves un kuri rūpīgi pierakstīja izcirsto un prom aizgādāto bluķu skaitu.
Katru bluķi ar svirām uzcēla uz šļūcēm, kuras vilka pa baļķiem noklātu ceļu. Lai samazinātu berzi, ceļu nolēja ar ūdeni vai dubļiem.
Vislabākais kaļķakmens atradās zemē, un tam klāt tika, izcērtot tuneļus klintīs. Lauztuvju strādnieki lietoja darbarīkus, kuri bija gatavoti no ļoti cieta akmens, ko sauca par dolorītu, vai arī no vara, tāpēc, ka cilvēki vēl nebija atklājuši, kā iegūt dzelzi.
Akmeņlauži strādāja brigādēs. Pirms izcirsto akmeņu aizvākšanas no lauztuvēm viņi uzkrāsoja uz tiem savas brigādes nosaukumu, tā, ka bija iespējams kontrolēt brigādes darbu. Uz piramīdu akmeņiem ir atrasti tādi nosaukumi kā „laivas brigāde”, „ sceptera brigāde”, „sparīgā brigāde” un „izturīgā brigāde”.
Tālu dienvidos pie Asuānas akmeņlauži skaldīja granītu faraona sarkofāgam jeb šķirstam. Granītu izmantoja arī apbedījuma kameras sienu apšūšanai un durvju aplodu un pārsegumu darināšanai.
3.3.Piramīdas celšana
Kad vieta bija nolīdzināta, sākās paša piramīdas celšana. Ja piramīdas apbedījuma kamera atradās zemes līmenī vai arī dziļāk zemē, tā bija veidojama pirmā. Faraona
sarkofāgu nolika vietā jau tad, kad būvēja šo kameru, tāpēc, ka tas bija pārāk liels, lai to vēlāk ienestu pa ieejas gaiteni. Tad cēla piramīdu no horizontāliem akmens slāņiem.
Kamēr gatavoja vietu piramīdai, citi strādnieki taisīja platu, gludu uzbērumu no upes uz būvvietu, lai būtu viegli dabūt augšā akmeņus. Galvenajai piramīdai līdzās varēja būt viena vai vairākas mazākas piramīdas. Kad piramīdas bija gatavas, uzbērumu iejoza ar sienu un apjuma un piestātnes laukumā uzcēla templi, kas pazīstams ar nosaukumu Ielejas templis.
Ēģiptieši nelietoja celšanas ierīces vai transporta līdzekļus ar riteņiem. Visus akmeņus vilka augšā savā vietā pa slīpnēm, kuras, celtnei kļūstot augstākai, izveidoja piramīdas nogāzē. Arheologi nav īsti pārliecināti, kā šīs slīpnes bijuša novietotas. Daži domā, ka nogāzē bijusi tik viena milzīga taisnā leņķī izveidota slīpne. Citi uzskata, ka bijušas četras slīpnes, kas sākušās katrā stūrī un gājušas uz augšu gar nogāzēm.
Gaiteni no apbedījuma kameras uz ieeju necirta cauri pabeigtajai piramīdai. Šim nolūkam katrā akmens slānī atstāja spraugu. To apjuma ar īpašām plāksnēm, lai noturētu lielo smagumu virs tās. Ieeja bija parasti izveidota ziemeļu sienā, bet mazliet augstāk par zemi un ne pašā vidū, tā, ka nebija viegli to ieraudzīt. Tika pieliktas lielas pūles, lai pasargātu daudzos valdnieka dārgumus no varbūtējiem laupītājiem vēlākajos laikos.
3.4.Strādnieku uzdevumi
Lai uzceltu piramīdu, vajadzēja milzum daudz strādnieku. Akmeņus skaldīja un lika vietā lieliski apmācīti meistari, bet nogurdinošā bluķu vilkšana no lauztuves, vešana uz būvvietu un slūtēšana no upes un augšā pa slīpni bija piespiedu kārtā strādājošs darbs. Daļa strādnieku bija katordznieku vai karagūstekņi, bet lielākā daļa bija parasti zemnieki. Ik gadu faraona ierēdņi apstaigāja laukus un savāca no katra ciemata zināmu skaitu cilvēku, tādējādi papildinot šo darbaspēku. Ēģiptē svarīgākais notikums bija plūdi, jo tie noteica visu zemnieku dzīvi. Faraons vienīgais varēja pārliecināt dievus un nodrošināt kārtīgus plūdus, ja to nebūtu visa Ēģipte pārvērstos par tuksnesi un ciestu badu. Tādēļ zemnieki labprāt strādāja sava faraona labā.
Papildus zemniekiem, kurus izmantoja akmeņu pārvietošanai, atbildīgākos darbus piramīdu celtniecībā veica kvalificēti amatnieki: akmeņkaļi, mērnieki, namdari, metālkalēji, kas taisīja un asināja darbarīkus, akmeņkaļi un gleznotāji, kas izrotāja blakus piramīdām celto tempļu sienas. Šie cilvēki būvvietā atradās augu gadu. Viņi mitinājās barakās pie pašas piramīdas vai arī pilsētās, kas bija netālu uzceltas tieši viņiem.
Akmeņkaļi, kas apdarināja nelīdzenos bluķus, lai tie precīzi atbilstu vajadzīgajam lielumam un formai, un novietoja tur, kur tiem vajadzēja palikt, bija patiešām prasmīgi meistari. Viņi bija pievienoti klāt brigādēm, kurai katrai bija meistars. Brigādes pavadīja kareivis, kas pildīja sarga pienākumus, un rakstvedis, kas sagatavoja ziņojumu par katras brigādes veikumu dienā un lietotajiem darbarīkiem un materiāliem. Tā kā rakstīts tika ļoti daudz, tad daļa no šiem ziņojumiem ir saglabājusies. Daži no Kahunā dzīvojušiem strādniekiem ir uzsākuši streiku. Kāds ierēdnis uzrakstījis par to vezīram, faraona galvenajam ministram, un viņam pateikts, lai viņš to nokārto un neļauj protestētājiem nākt uz pili. Streika iemesls nav zināms, bet iespējams, ka to izraisījis strīds par samaksu.
Amatnieku ikdienas raksturojums:
1.Strādnieki sapulcējas agri no rīta. Katra brigāde ziņo savam meistaram. Rakstvedis pārbauda vārdu sarakstu, lai redzētu, vai visi ir ieradušies. Kāds vīrs atsūtījis savu sievu pateikt, ka viņš ir pārāk slims, lai nāktu darbā. Rakstvedis atzīmē viņa pretrunu.
2.Brigāde dodas uz noliktavu, kur glabājas valsts manta. Katram cilvēkam ir izsniegti darbarīki un pārtika visai dienai.
3.Būvdarbu vadītājs pārrunā ar meistaru dienas darbu. Meistars pēc tam pateiks saviem ļaudīm, kas jādara.
4.Meistars kliedz uz zemniekiem. Viņš ir sadusmots tāpēc, ka akmeņkaļiem slīpnes augšgalā vajag vairāk akmeņu.
5.Pusdienu pārtraukums. Vīri tērzē. Klīst baumas, ka graudi, kurus izmaksās viņiem algā, nav atvesti.
6.Akmeņkaļi pārbauda, vai akmens bluķis ir precīzi izcirsts. Kad no lauztuves nāca rupji aptēsti bluķi, tie bija jāapkaļ līdz vajadzīgajam lielumam. Šis darbs prasīja lielu meistarību.
7.Nelaimes gadījums uz slīpnes. Milzīga granīta plātne noraujas, un meistars nogāžas zemē. Tādi nelaimes gadījumi nebija retums. Daudzas ģimenes bija pazaudējušas tēvu vai dēlu nelaimes gadījumā piramīdas būvdarbu laikā.
8.Rakstvedis atzīst, ka graudi nav atvesti un ļaudīm nav ar ko samaksāt. Viņi aicina uz streiku nākamajā dienā.
9.Dienas beigās ļaudis nodod atpakaļ savus darbarīkus. Rakstvedis tos iegrāmato un atzīmē, cik daudz kaltu ir jāuzasina.
3.5.Darbnīcas
Kahuna bija pilna ar darbnīcām. Tajās strādājošie amatnieki darināja visu, kas bija vajadzīgs tiklab pilsētai, kā piramīdai. Akmeņkaļi ne tikai apdarināja milzīgus akmens bluķus :viņi apbrīnojami prasmīgi izkala no cieta akmens vāzes un smalkus trauciņus kosmētiskajiem līdzekļiem. Darba netrūka ķieģeļniekiem, tāpēc, ka piramīdas vairs necēla no akmens vien, kā tas bija Senās valsts laikā. Lai gan Sezostrisa piramīda bija aplikta no akmeņiem, iekšpusē tā sastāvēja no ķieģeļiem, kas bija izveidoti no Nīlas dūņām, sapresēti veidnēs un izžāvēti saulē. Sausajā Ēģiptes klimatā ķieģeļi kalpoja ilgi, tāpēc nebija vajadzības tos apdedzināt ceplī.
Daudzi amatnieki darināja dekoratīvus priekšmetus kapenēm. Namdari un zeltkaļi taisīja zārkus, amuletus un apbedīšanas piederumus, kā arī mēbeles un rotaslietas bagātajiem.
3.6.Kapa noslēgšana
Bēru dienā procesija aiznesa zārkā ieguldīto mūmiju uz kapličas templi.Te notika mutes atvēršanas ceremonija. Priesteri, no kuriem viens bija miruša faraona dēls, ar rituāla piederumiem pieskārās faraona mūmijas sejai un rokām un skaitīja lūgšanas. Šī ceremonija atdeva mūmijai visas viņas fiziskās sajūtas. Pēc tam to novietoja uz ragavām un pa pagaidu slīpni uzvilka augšā tieši pie ieejas piramīdā. Priesteri aiznesa zārku pa šaurajām ejām uz apbedījuma kameru un ielaida sagatavotajā sarkofāgā, ko sedza smags akmens vāks. Apbedījuma kamerā atstāja ēdienus un dzērienus, bet pieliekamie bija pilni ar lieliskiem iedzīves piederumiem, ieročiem, drēbēm un dārglietām, kas faraonam bija vajadzīgi pēcnāves dzīvē. Tad bērinieki izgāja ārā un ieeju kapenēs noslēdza.
Tika darīts viss iespējamais, lai stingri nodrošinātos, ka vēlāk neviens nevarēs iekļūt piramīdā, lai apgānītu tās svētumu vai izlaupītu faraona bagātības. Gaiteni aizsprostoja ar akmens plāksnēm, bet virs ieejas novietoja visiem pārējiem akmeņiem līdzīgu pārsedzes akmeni. Dažām piramīdām bija ejas ar neīstām durvīm un strupceļiem, lai maldinātu zagļus.
Secinājumi
Kaut arī mēs sevi uzskatām par augsti attīstītu civilizāciju, kaut arī esam guvuši ievērojamus sasniegumus zinātnes un tehnikas laukā, datorizējuši mūsu ikdienas dzīvi, mēs nebeidzam brīnīties par dažu labu vēsturisko veidojumu, ko radījuši mūsu priekšteči. Senatnes cilvēks ir atstājis vēsturiskas mīklas, uz kurām mēs nespējam rast atbildes pilnībā. Par Ēģiptes piramīdām arvien varēs dzirdēt jaunas izcelšanās teorijas.
Projekta pētāmā tēma ir ļoti interesanta un par to varētu atrast ari vēl vairāk neparastu materiālu. Par Senās Ēģiptes piramīdu izcelšanos ir daudz dažādu teoriju, katrā no tām ir sava daļa patiesības. Projektā tā ir pašu seno ēģiptiešu zināšanu un prasmju kopums, kas ļāva uzcelt tik grandiozi lielas celtnes-piramīdas.
Projekta pētāmo tēmu var novērtēt kā aizraujošu un arī noslēpumā tītu, uz kuras apskatītajiem atbildēm vēl līdz šim nav iespējams rast konkrētas atbildes.
Jādomā, ka projekta sākumā izvirzītais mērķis ir sasniegts, izmantojot dažādus informācijas ieguves veidus. Pamatā projekta darbā veiktais pētījums pamatojas uz dažādu rakstu publikācijām interneta mājas lapās, enciklopēdisko literatūru un arī nedaudz attēlu analizēšanu. Projekta beigās ir dots neliels pielikums, kurā shematiski var aplūkot piramīdas.
Pielikums
Piramīdas šķērsgriezums
Lauztā piramīda
Blūma D.,Gorkins N. Pasaules kultūras vēsture. Īskurss.-Pētergailis, 2003
Cerams K. V. Dievi, kapenes un zinātnieki.-Rīga.:Zinātne 1982
Džeims Dž.,Morleja Ž.,Bergins M. Ēģiptes piramīda.
Ķēniņš I. Seno laiku vēsture I.-Rīga.:Zvaigzne ABC, 1994
Māršala ceļojuma atlants. Leģendārās vietas pasaulē.-Rīga.:Zvaigzne ABC, 1996
Mūrnieks. A. Ieskats kultūras un reliģijas vēsturē.-Rīga.:Raka, 1998
Sloka L. Mākslas vēsture I. Senā māksla.-Rīga.:A. Gulbja apgāds, 1922
Vilsons K.Pasaules mistiskās un svētās vietas.-Rīga.:Zvaigzne ABC, 1996
www.pvg.edu.lv
www.ubasta.com/files
www.saulriets.lv
www.patiesi.lv
www.emis.de
www.explosion.lv
