Eiropas līguma stāšanās spēkā un ar to saistītās problēmas

1998. gada 1. februārī, beidzoties ilgstošajam ratifikācijas procesam Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, stājās spēkā 1995. gada 12. jūnijā parakstītais Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām (EK) un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses.

Šis līgums rada plašu juridisko bāzi Eiropas Kopienas un Latvijas attiecību attīstībai, aptverot gan ekonomisko un finansu sadarbību, gan sadarbību nelikumīgo darbību novēršanā, kultūrā, izglītībā un zinātnē – un daudzās citās jomās. Tomēr līguma būtība vislabāk raksturota tā preambulā, nosakot, ka:

Eiropas līguma III nodaļa ir veltīta likumu tuvināšanai, atzīstot to par svarīgu nosacījumu Latvijas ekonomiskajai integrācijai Eiropas Kopienā. Līdzīgas normas atrodamas visos Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm noslēgtajos asociācijas līgumos.

Neskatoties uz to, ka ir radīta “Asociācija” starp Latviju un sešpadsmit starptautisko tiesību subjektiem – Eiropas Kopiena un tās dalībvalstīm, Eiropas līguma loma Latvijas un Eiropas Savienības tuvināšanās procesā nav viennozīmīgi skaidra. No vienas puses, tas ir vienīgais savstarpēji saistošais starptautiskais līgums, kas definē attiecības ar Eiropas Savienību un kā mērķi izvirza Latvijas iestāšanos ES. No otras puses, laikā kopš līguma parakstīšanas ir notikusi ievērojama attīstība Latvijas un ES attiecībās, ir izveidojusies pirmsiestāšanās situācija, bet līgums nav uz to tieši orientēts (līdz Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmei 1993. gada 21. – 22. jūnijā Kopenhāgenā, Eiropas Kopiena atzina, ka pievienošanās Eiropas Kopienām ir vienīgi asociēto valstu galvenais mērķis. Viens no svarīgākajiem Kopenhāgenas galotņu tikšanās rezultātiem, bija tas, ka pievienošanās tika atzīta par kopīgu mērķi. Šajā laikā Latvija vēl nebija kļuvusi par asociēto valsti.). Kā redzams no līguma 1. panta

tad tā pamatmērķis, pirmkārt ir, ir ciešu politisko attiecību attīstība, pakāpeniski brīvās tirdzniecības telpas izveidošana un atbalsts Latvijas centieniem atbalstīt tās ekonomiku. Tajā pašā laikā, kā viens no asociācijas mērķiem ir minēta “piemērotu ietvaru nodrošināšanas Latvijas pakāpeniskai integrācijai Eiropas Savienībā”, ar piebildi, ka “Latvija rīkosies šajā ziņā nepieciešamo priekšnosacījumu izpildes virzienā”.

1) viena no līgumslēdzējām pusēm apzinās otras puses ieceres, bet

2) šajā sakarā nerodas nekādas līgumiskas saistības starp tām, un

3) abas puses novērtē līgumu, kā vienai no pusēm noderīgu tās ieceru īstenošanā.

Līdz ar to nav viennozīmīgi skaidrs, vai interpretējot Eiropas līgumu, tas ir jāuztver kā daļa no pirmsuzņemšanas stratēģijas. Tieši pretēji, ES bija iecerējusi Eiropas līgumu drīzāk kā alternatīvu dalībai ES. Līdz ar to Latvijas juristiem ir vēl tikai jānonāk pie skaidra viedokļa par to, kāda loma Eiropas līgumam ir pašreizējā mūsu valsts integrācijas procesā ES, ņemot vērā visas citas patlaban notiekošās ES un Latvijas pirmsiestāšanās aktivitātes.

Apzinoties līguma mērķu neviennozīmīgumu un pievēršoties līdzekļiem, ar kuriem ir iecerēts šos mērķus sasniegt, ir redzams, ka Eiropas līgums ietver sevī plašu savstarpējo attiecību loku. No vienas puses, tas definē “Politisko dialogu”, nodibinot šim nolūkam īpašas kopīgas institūcijas. Pirmsiestāšanās stadijā “Politiskais dialogs” var “pārklāties” ar citiem pirmsiestāšanās sadarbības instrumentiem.