Eiropas politiskā vēsture 16 – 20 gadsimtā

Valsts kasē patstāvīgi trūka naudas. 1788. gadā mājsaimniecības tērēja vairāk kā pusi no saviem ienākumiem maizes iegādei. Ģimenēm praktiski nebija naudas citiem tēriņiem, kā tikai pārtikai. Daudzi pameta laukus, lai meklētu labākus dzīves apstākļus pilsētās. Tas laikā starp 1787. un 1789. gadu radīja augstu bezdarba līmeni pilsētās (vairāk kā 50%). Tiem, kas palika laukos, neklājās vieglāk. Viņiem nācās maksāt lielus nodokļus valstij, zemes īpašniekiem un Baznīcai. Valsts parāda apkalpošana astoņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados prasīja pusi no nacionālā kopbudžeta, jeb 4 biljonus liru. Stāvokli vēl vairāk saasināja Francijas piedalīšanās ASV Neatkarības karā un Versaļas galma izšķērdība. Ar nodokļu nepārtraukto paaugstināšanu vairs nepietika, nodokļu ievākšanas sistēma bija novecojusi un neelastīga. Tā kā tos ievāca privātas sabiedrības, daļa no naudas netika ieskaitīta valsts kasē. Francijai bija ne tikai tīri finansiālas problēmas, nepilnības atklājās arī valsts administrācijā. Valsts pārdeva ierēdņu amatus, taču tas nevis stabilizēja ienākumus, bet gan radīja trīsreiz lielāku ierēdņu daudzumu, nekā tas bija nepieciešams. 1788.gadā Francijas karalis vairs nespēja apmaksāt nevienu rēķinu. Būtībā Luija XVI un viņa padoto nespēja tikt galā ar valsts ekonomisko krīzi bija galvenais iemesls kādēļ izraisījās revolūcija.

18.gs. karos Francija zaudēja gan bagātības, gan kolonijas, gan autoritāti pārējo valstu vidū. Arī centieni veidot savienību ar Austriju pēc Septiņgadu kara nedeva nekādus rezultātus. Karalis Luijs XVI un valdība nespēja rast izeju no krīzes un izšķirties par reformām. Francijas sabiedrībā bija izveidojušās visas novecojušai absolūtisma valstij raksturīgās pretrunas.

1788. gadā Šarls Aleksandrs de Kalons (Charles Aleksandre de Callone) un Lumenjē de Brēns (Lomeneie de Brienne) izstrādāja vairākus rīcības plānus kā glābt valsti no bankrotēšanas iespējas. Lai samazinātu budžeta deficītu viņi ierosināja jaunu nodokļu ieviešanu. Lai nodrošinātos ar atbalstu karalis sasauca aristokrātu sapulci, kur tika ierosināts aplikt ar nodokli lielos zemes īpašumus un atcelt tirdzniecības un amatniecības ierobežojumus. Tomēr valdošās kārtas pret to protestēja. Līdz ar to Šarlam Aleksandram de Kalonam nācās atkāpties no amata. Aristokrātu sapulce arī turpmāk atteicās no jebkādas sadarbības. Francijas priviliģētās kārtas radušajā situācijā saskatīja iespēju mazināt karaļa absolūto varu. 1789. gada 5. maijā pēc 175 gadu pārtraukuma tiek sasaukti Ģenerālštati. Šis notikums ir uzskatāms par revolūcijas sākumu.

17. jūnijā trešā kārta, kurai Ģenrālštatos (kas darbojās pēc vecās kārtu sistēmas) nebija iespējas neko mainīt sanāca uz atsevišķu sēdi un pasludināja sevi par Nacionālo sapulci, 9. jūlijā pārdēvējot sevi par Satversmes sapulci. Tā kā Satversmes sapulce bija kareivīgi noskaņota, zvērēja neizklīst pirms nebūšot uzrakstīta un apstiprināta konstitūcija. Tai pievienojās arī pirmā un otrā kārta. Luijs XVI bija zaudējis jebkādu kontroli pār notiekošo. Viņš atzina satversmes sapulces tiesības, Parīzē tikām pieauga bezdarbs un bads un sākās sadursmes starp demonstrantiem un karaspēku. 14. jūlijā tika ieņemts Bastīlijas cietoksnis, kas bija kļuvis par režīma simbolu. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka pūlim nebija nekāda ideoloģiska mērķa, tikai nepieciešamība pēc ieročiem, jo klīda baumas par to, ka Parīze ir svešzemju karaspēku ielenkumā un drīz vien tajā iebruks.

2.) 9.07.1789. Francijas Nacionālā sapulce tiek pārdēvēta par Satversmes sapulci.

3.) 14.07.1789. Sacēlusies Parīzes tauta ieņēma valsts cietumu Bastīlijas cietoksni.

4.) 26.08.1789. Satversmes sapulce publicēja vēsturisku dokumentu “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”.

5.) 13.09.1791. Tika pieņemta Francijas konstitūcija un lēmums, ka karalim jāzvēr konstitūcijai.