Eiropas Savienības budžets: attīstība, veidošana, struktūra

ES kopējā finansu sistēma attīstījusies no samērā vienkāršiem pirmsākumiem dažādos politikas instrumentos, kas kopā nodrošina ES ar ievērojamiem līdzekļiem savu politiku (enerģētikas politika; vienotā lauksaimniecības politika; konkurences politka; ES paplašināšanas politika, u. c. Kopā ES septiņpadsmit svarīgākās iekšējās politikas.) īstenošanai.

ES finansu sistēmas attīstību raksturo vairākas iezīmes. Pirmkārt, pakāpeniska lietoto finansu instrumentu loka paplašināšanās. Otrkārt, savienības dalībvalstu un ES publisko finansu sistēmu autonomija. Lēmums radīt ES "pašu ieņēmumus" iezīmē svarīgu federālisma elementu savienības politisko struktūru attīstībā. Treškārt, finansu resursu izvēršanai ir centrālā loma visos svarīgākajos ekonomiskās integrācijas posmos muitas ūnija, Kopēja Lauksaimniecības politika, Delors I un vienots tirgus, Delors II un Ekonomiskā un monetārā ūnija. Ceturtkārt, katru ES paplašināšanos raksturo tās finansu ekonomiskais un politiskais konteksts.1

Referātā aprakstīšu ES budžeta galvenos attīstības posmus, budžeta veidošanas principus un kārtību, ieņēmumu un izdevumu struktūru. Tāpat tiks apskatīta Latvijas un ES budžetu saistība.

Saskaņā ar 1951.gadā pieņemto Parīzes līgumu tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), radot kopienai jaunu finansiālo ietvaru. Tika ieviests nodoklis ogļu un tērauda ražotājiem. Ieņēmumus izmantoja šīs rūpniecības nozares strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanai un mobilitātes veicināšanai.

Nākamo pamatakmenti ES finansu sistēmā ielika 1957.gadā pieņemtais Romas līgums, saskaņā ar kuru tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK). 1958.gadā tika ieviesti kopienas dalībvalstu maksājumi Eiropas Sociālā fonda finansēšanai, lai uzlabotu Eiropas darbaspēka kvalitāti. Eiropas Sociālais fonds sāka darboties 1960.gadā. Tāpat 1958.gadā tika izveidots Eiropas Attīstības fonds, kuru finansēja dalībvalstis. Šī fonda līdzekļus izmantoja, lai veicinātu, tā saukto, pārjūras valstu un teritoriju attīstību. Šāds lēmums tika pieņemts Francijas spiediena rezultātā. 1958.gadā tika izveidota arī Eiropas Investīciju banka (EIB), kas sākotnēji izsniedza aizdevumus tikai dalībvalstīm, taču tagad EIB aizdevumi ir pieejami arī ES kandidātvalstīm. Lai finansētu kopienas lauksaimniecības sektoru, 1963.gadā tika izveidots Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds. Lauksaimniecības finansēšanai izmantoja EEK budžeta līdzekļus.

Būtiskas izmaiņas ES budžeta veidošanā ieviesa 1970. Un 1975.gadā pieņemtie budžeta līgumi. Saskaņā ar 1970.gada budžeta līgumu tika ieviesti ES "pašu ieņēmumi": muitas nodokļi, eksportējot preces no trešajām valstīm; lauksaimniecības maksājumi; iemaksas no PVN 1% apjomā no dalībvalstī iekasētās summas. 1985.gadā PVN iemaksa tika palielināta līdz 1,4%. Šīs reformas radīja ES budžeta autonomiju no dalībvalstīm.

Vienotā Eiropas akta pieņemšana 1986.gadā iezīmēja izšķirošu pagriezienu ES finansu attīstībā. Lai arī tam it kā nebija tiešas ietekmes uz ES finansēm, tas paredzēja ekonomiskās un sociālās kohēzijas ieviešanu, dodot ievērojamu varu Eiropas Komisijai (EK), rīkojoties ar budžeta līdzekļiem. Līdzīga loma bija arī ES līgumam, kuru parakstīja 1992.gadā. Radikālākās izmaiņas ES budžeta veidošanā ieviesa dokumenti Delors I un Delors II. Saskaņā ar šiem dokumentiem tika ieviesta jauna budžeta ieņēmumu kategorija procentuālie maksājumi ES budžetā no nacionālā kopprodukta dalībvalstī. Tāpat tika noteikta budžeta plānošana vidējā termiņa perspektīvā un budžetu sāka veidot kā saskaņotu instrumentu, kurš palielinātu ekonomisko un politisko integrāciju. Tāpat tika mainīta izdevumu struktūra, nosakot sešas izdevumu kategorijas: Eiropas Parlaments, ES Padome, EK, Eiropas Tiesa, Auditortiesa, Ekonomiskā un sociālā komiteja un Reģionu komiteja. Visas minētās institūcijas, izņemot EK, budžeta līdzekļus izmanto administratīvajām izmaksām. EK daļu budžeta līdzekļu izmanto administratīvajām izmaksām, bet daļu ES politiku īstenošanas nodrošināšanai.